IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

98

Sēdēdams uz palodzes, Alekss vēro kā no debesīm krīt baltas, pūkainas sniegpārslas, apsedzot sasalušo zemi ar baltu sniega kārtiņu. Ja ļoti paveiksies, līdz Ziemassvētkiem tas nenokusīs un Annai nenāksies taisīt dubļu kaujas, kā tas bija pagaišgad. Saule jau labu laiku ir zudusi aiz apvāršņa, tās darbu uzveļot laternām. Gan bērni, gan pieaugušie jau ir mājās, tādēļ iela ir mierīga un katra garām braucošā mašīna ir kā sirēna tuksneša vidū. Rokās puisim ir grāmata, kurā jau stundu ir redzams viens un tas pats atvērums. Alekss ik pa laikam atgriežas pie mēģinājuma to izlasīt, taču parasti zaudē jau pie septītā teikuma.
Goda vārds, pēc šodienas puisis nekad vairs nelaidīs Danielu ārā no mājas bez uzraudzības. Lai viņš te sēdētu un raustītos no katras atnākušās īsziņas un mikroviļņu krāsns pīkstoņas (lai nolādēts ir Rinalds, kurš 22:13 sadomāja uzsildīt sev picu)? Nekā nebūs! Lai meitene spītējas un strīdas cik grib, viņš vairs nekam tamlīdzīgam nepiekritīs.
- Aleksandr. – Netālu atskan balss, liekot puisim pārsteigti pagriezt galvu uz otru pusi. Istabā ir ienācis Pauls, joprojām ģērbies darba drēbēs. Alekss pielec kājās ar tādu ātrumu, ka galva sareibst un nākas pieturēties pie palodzes, lai nenokristu. – Viņa zvanīja?
- Nē. – Tēvs teju vainīgi nosaka, vien tagad apjauzdams, ko dēls bija gaidījis no viņas. – Vēl ir stipri par agru.
Tur viņam taisnība. Visticamāk Daniela zvanīs pēc stundām trim, īsi pēc pusnakts, kad vairums cilvēku jau ir ciešā miegā.
- Ramona nav redzēta? – Vīrietis jautā, liekot Aleksam noraidoši papurināt galvu. – Nedomāju, ka vēl jebkad viņu redzēsim.
Pamātes pazušana pat īpaši nepārsteidza. Puisis deva skaidru mājienu un viņa, nebūdama stulba it visā, to saprata pilnīgi pareizi. Viņš jūtas pat pa daļai atvieglots, ka tā ragana beidzot ir pametusi māju.
Pauls tikko manāmi pamāj, nopētot grāmatu puiša rokās. Pirksts, kas pagaidām kalpo kā grāmatzīme, ir ielikts pašā grāmatas sākumā – tieši tur, kur tēvs bija to redzējis stundu atpakaļ.
- Uztaisīt kafiju? – Galu galā viņš apvaicājas, sākdams iet uz virtuves pusi. Brīdi apdomājies, Alekss pamāj. Īstenībā, viņš šobrīd ļoti labprāt uzpīpētu, bet tajā pašā laikā nespēj tikt vaļā no domas, ka Daniela izdomās pazvanīt tieši tad, kad viņš nebūs klāt. Ņemot vērā, ka viņai ļoti patīk pakaitināt puisi, tas var notikt gandrīz vai zemapziņas līmenī, it kā viņas galvā būtu aparātiņš, kurš iezvanīsies un teiks :"Alekss ir ārā, zvani tagad, pakaitini viņu!".
Virtuvē iedūcas kafijas automāts, liekot morfejam atžirgt un atgriezties realitātē. Nē, pīpēt viņš neies, tādu prieku Danielai nesagādās. Tā vietā viņš jau atkal atgriežas savā vietā uz palodzes un uz kājām uzliek grāmatu. Sniegs ārā tikai pastiprinās, Annas šūpoles jau ir pārklājušās ar plānu kārtu.

- Nedomāju, ka viņa tik ātri zvanīs. Varbūt tev būtu vērts aizņemt savu prātu ar kaut ko izņemot blenšanu ārā pa logu? – Pāris minūtes vēlāk Pauls vaicā, pasniedzot puisim kafijas krūzi. Tīri teorētiski, tēvam ir taisnība, bet viņš netaisās to atzīt.
- Iedod savu telefonu, un es aiziešu uzpīpēt. – Alekss sarkastiski attrauc, lieliski zinot, ka tēvs piedāvājumu noraidīs. Viņš jau ir pielicis krūzi pie lūpām, lai iedzertu pirmo dzēriena malku, kad iezvanās viņa telefons. Brīdi morfejs to ignorē, domādams, vai maz vēlas atbildēt. Daniela zvanīs uz Paula telefonu, bet ne ar vienu citu runāt negribas.
Telefonam turpinot zvanīt, Alekss nolamājas un noliek kafijas krūzi malā. Zvanītājs tūliņ saņems kārtīgu lekciju.
Kāds brītiņš tiek veltīts, lai izķeksētu apnicīgo ierīci no bikšu kabatas, tomēr, kad tas notiek, Alekss teju izgāž to no rokām. Uz ekrāna mirgo Danielas vārds. Kāpēc viņa zvana uz puiša numuru? Noruna bija par Paulu. Daniela ir izteikts humanitārijs, bet ciparus un burtus atšķirt prot. Šī doma liek cauri ķermenim izšauties spēcīgam satraukuma vilnim.
Puisis uzspiež atbildēšanas pogu un jau atkal pamet palodzi. – Daniela? Kaut kas noticis?
- Pagaidām nē, bet notiks, ja pēc 5 minūtēm es tevi neatradīšu sapnī. – Atbild balss, kura pilnīgi noteikti nepieder Danielai. Everts! Alekss spēji ievelk elpu un sastingst uz vietas.
- Evert? – Viņš pārjautā, lai arī pats lieliski saprot, ka balss telefona klausulē nav neviens cits kā nesen atklātais morfejs.
- Tava rudā draudzene ir pie manis. Kusties ātrāk.
Puisis aizver acis un sakniebj lūpas, cenšoties savaldīt emocijas, kuras neļauj sakarīgi domāt. Daniela ir pie tā auna, kaut kas nogāja greizi. Sasodīts!!!
- No sākuma atlaid viņu, tad parunāsim. – Viņš ledainā tonī nosaka. Atverot acis, viņš ierauga Paula satraukto skatienu, taču nebilst ne vārda.
- Daniela, tu vari iet. – Klausulē atskan izsmejīga balss. Šķiet, viņš saklausa izmisīgas elsas un asaras, kuras liek sirdij uz sekundi pamirt. Daniela! – Ak, izskatās, ka viņai traucē rokudzelži. Kāda sakritība, ka tikai man ir atslēga.
Cauri prātam izšaujas gadiem ilgi krātais lamuvārdu klāsts. Viņš taču zināja! Viņš zināja, ka Everts ir psihs! Kāpēc padevās Danielas lūgumiem? Kāpēc pats nepieslēdza to pārgalvīgo skuķi pie radiatora? Idiots!
- Nāc uz sapni, Aleks.
Pēc šiem vārdiem zvans aptrūkstas.
Puiša skatiens brīdi veras nekurienē. Daniela. Daniela pie Everta, viena, pārbijusies. Šī aina acumirklī pārņem prātu, liekot saspringti izelpot.
- Pieskati mani! Neļauj man neko ar sevi izdarīt. – Alekss strauji metas pie tēva, joprojām žņaugdams telefonu pirkstos. Vīrietis izskatās kā izmests no laivas, neko nesaprotošu skatienu vērojot dēlu. – Tad, kad es pamodīšos, es varu uzvesties dīvaini. Galvenais, neļauj man neko izdarīt ar sevi.
Bez šaubām, tieši tāds būs Everta mērķis. Aleksam būs jānogalina pašam sevi. Šī doma savādi biedē. Nē, viņam nav bail nomirt. Ir bail nomirt šādi.

- Aleksandr, paskaidro man! – Pauls lūdz, taču puisis noraidoši papurina galvu. Nav laika. Nekam nav laika. Puisis pat neskrien uz savu istabu, bet gan iekrīt viesistabas dīvānā.
– Neļauj man kaut ko ar sevi izdarīt. – Morfejs pēdējo reizi atkārto, pirms aizmigt.