IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

2

Daniela negribīgi atver acis. Ķermenis dūc no enerģijas zuduma, acu plakstiņi šķiet tonnu smagi, nerunājot jau par miegu, kurš draud jebkurā mirklī pārņemt meiteni savā varā. Sapņu veidošana ir aizraujošs, tomēr spēkietilpīgs process. Varētu teikt, ka viņa visu nakti smagi strādāja.

Uztraususies sēdus, Daniela izlaiž pirkstus cauri tai putnu ligzdai, kas ir uz galvas. Ausis sasniedz modinātāja griezīgā skaņa. Kaitinošā melodija ir visai noderīga šādos rītos – tā nedod atkāpšanās ceļu. Tā meldiņu nav iespējams izciest ilgāk par pāris sekundēm. Drīz vien modinātājs ir izslēgts, bet aizkari – atvērti. Pulkstenis rāda vien 7:30, tomēr pilsēta jau čum un mudž ar cilvēkiem. Visi kaut kur steidzas, kafejnīcu galdiņi ir pārpildīti ar steidzīgi ēdošiem darbaholiķiem. Meitenei metas šķērmi no domas vien, ka pēc stundas arī viņai nāksies iziet no mājas. Tagad, sēžot drošajā dzīvoklī daudzstāvu ēkas 7.stāvā, viņa jūtas izolēta no ārpasaules, šo vārdu labākajā nozīmē.

Skatiens nevērīgi pārslīdz pāri pretī esošajai tirdzniecības centra ēkai, kura pārlieku pamanāmi izceļas uz jūgendstila māju fona. Tirdzniecības centra logos atspīd Danielas pašas māja. Ja tā būtu vien mazliet augstāka, meitene varētu ieraudzīt arī savu atspulgu. Tagad viņas acu līmenī ir vien jumts. Skats ir tik pierasts, ka to varētu uzzīmēt ar aizvērtām acīm. Melns materiāls, kurš sedz visu jumtu, dažas peļķes, kuras joprojām nav izžuvušas...

Uz ēkas malas balansē Elvis. Vakardienas sapnis strauji izlaužas cauri miega plīvuram. Ataust viss līdz pēdējai detaļai – cilvēki pie baseina, Alekss, kurš nesteidzīgi malko šampanieti, un pats Elvis, kurš ar katru savu vārdu šķita kļūstam aizvien pretīgāks. Daniela pavēlēja viņam nākt šurp. Viņa tik tiešām to izdarīja.

Nogurums zūd kā nebijis. Meitene strauji izsoļo uz balkona, nepievērsdama nekādu uzmanību tam, ka ir ģērbusies vien īsos pidžamas šortos un krekliņā. Ķermeni apņem auksts oktobra gaiss. Matus sapurina vēja brāzma, tomēr nešķiet, ka viņu tas ietekmētu. Skatiens ir piekalts puisim uz jumta. Elvis atrodas vien pāris desmitu metru attālumā. Nebūtu nemaz tik grūti pievērst viņa uzmanību. Varētu pat mēģināt atsaukt sapnī teiktos vārdus.

Daniela to nedara. Viņa gluži kā apmāta veras uz apveidu, kurš balansē uz jumta malas. Puiša seja ir pilna panikas. Viņš negrib lēkt lejā, bet izvēle nav dota. Elvis kaut ko murmina, uz sejas ir skaidri saskatāmi sviedri. Cilvēki lejā skaļi kliedz.

Atmiņā ataust diena, kad tas notika. Beātes mamma piezvanīja, pateica, ka Beātei ir nepieciešams viņas atbalsts. Daniela ieradās slimnīcā jau pēc pāris minūtēm un ieraudzīja savu draudzeni guļam slimnīcas gultā. Vaigus klāja skropstu tuša, apģērbs bija piesūcies asinīm, uz rokām un kājām rēgojās neskaitāmi zilumi. Tā bija pirmā reize, kad viņa redzēja meiteni raudam.

Skatiens jau atkal atgriežas pie Elvja, kurš nu jau ir ievērojis notikumu vaininieci. Daniela izliekas, ka neredz puiša lūdzošo skatienu. Vēl pāris centimetri un viņš pazudīs uz visiem laikiem. Ar acs kaktiņu meitene ierauga policistus, kuri uzkāpj uz jumta. Viņi kaut ko saka Elvjam, rokas ir izstieptas mierinošā žestā, it kā tas ko līdzētu. Šo gadījumu uzskatīs par pašnāvību.

- Lec! – Daniela nočukst. Apveids sasveras uz vienu pusi. Rokas neveiksmīgi cenšas labot situāciju, taču ir jau par vēlu. No sākuma viena, tad otra kāja pamet jumta malu. Atskan skaļš kliedziens, tad blīkšķis, ķermenim atsitoties pret ietvi. Cilvēki kliedz, bet skaņa ir dīvaina, tāda kā slāpēta, sveša. Danielas skatiens joprojām ir piekalts jumta malai. Ja viņa tagad paskatīsies uz leju...

Pasaule sasveras, liekot rokām iekrampēties margās. Sirds uz brīdi pamirst. Ko gan viņa ir izdarījusi? Elvis guļ uz ietves. Betons ap viņu iekrāsojas tumši sarkans. Kājas un rokas ir izlocītas dīvainā leņķī. Viņš ir miris, tajā nav šaubu.

Daniela sajūt milzīgu panikas vilni. Slepkava. Viņa ir slepkava. Dzīvība ir izdzisusi viņas dēļ. Vēl vairāk biedē apjausma, ka viņa nejūt līdzi Elvjam. Meitene jūt tikai bailes, mežonīgas bailes.

Skatiens, nespēdams ilgāk vērot lejā notiekošo, aizklīst atpakaļ pie jumta malas.

Kāds viņu vēro. Skatītājs nav ģerbies policista uniformā, tomēr viņa izskats liek domāt, ka ar šīs profesijas pārstāvjiem viņš ir saistīts. Pat no balkona ir redzams, ka vīrietis ir visai jauns. No savas vietas meitene var saskatīt tikai kastaņbrūnos matus un ciešo skatienu. Citos apstākļos Daniela vien pasmaidītu, bet tagad viņu piepilda kārtējais panikas vilnis. Vērotāja skatiens skaidri pauž, ka viņa ir nonākusi uzmanības centrā. Daniela novēršas un, nepaskatījusies uz leju, iesoļo atpakaļ istabā, juzdamās pārbijusies un šokēta pati par savu rīcību.