IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

60

Kad Daniela pamostas nākošreiz, ir jau vakars. Saule taisās uz rietu, liekot istabā mīties tumsai un skopiem, oranžīgiem saules stariem. Meitene ļauj sev pāris minūtes vienkārši gulēt un vērties ārā pa logu. Sajūta ir debešķīga – viņa beidzot ir izgulējusies. Vien tagad Daniela apjauš, cik ļoti bija ilgojusies pēc kārtīga miega. Miega, kuru nepārtrauc pašas vai kāda cita atbaidošā zemapziņa. Ķermeni patīkami silda krēmkrāsas sega, rudie mati krīt pāri spilvena malai savērpušies vieglās lokās. Ik katra ķermeņa šūniņa izjūt sen aizmirstu mieru un harmoniju. Kā izrādās, nevajag pat iet uz kaut kādām meditācijām, pietiek vien izgulēties. Tā ir patīkama pārmaiņa pēc nedeļu ilgām mocībām.

Bet, kā jau saka, viss labais agri vai vēlu beidzas.

Durvis atveras un istabā iesoļo skaista sieviete ar sarkaniem matiem, kuri, liekas, pirmo reizi pa ilgiem laikiem, ir ieveidoti. Daniela ir visai droša, ka viņas mamma ir skaistākā pasaulē, bet tagad viņa ir spiesta atzīt, ka pēdējā laikā izjustais stress nelabvēlīgi ietekmēja mātes izskatu. Protams, viņa paliek tikpat brīnišķīga kā agrāk, tomēr tagad acis šķiet nogurušas, vaigi iekrituši un zem acīm ir izveidojušies pieklājīgi "kartupeļu maisi". Ņemot vērā visu notiekošo, meiteni tas diez ko neizbrīna.

- Labrīt. – Sieviete izdveš, ar vieglu smaidu uz lūpām. Pavērusies ārā pa logu, viņa vēl piebilst. – Vai pareizāk būtu teikt, labvakar?

Daniela par atbildi vien pasmaida un piespiež sevi piecelties. Mamma ir manījusi, ka meita neguļ. Tas nozīmē, ka miegs vairs nespīd.

- Kur tu biji no rīta? – Meitene pēkšņi jautā, pārtraukdama māti , kura jau bija pavērusi muti, lai ko teiktu. Dienas pirmajā pusē, Daniela, maigi izsakoties, pilnvērtīgi nefunkcionēja. Viņa gandrīz neredzēja citus cilvēkus, tādēļ tobrīd viņa pat nepievērsa uzmanību, ka māte nav klāt. Tagad tas uzpeld prātā.

Liekas, meitene mana māti satraukti norijam siekalas. Lai kas arī nebūtu noticis, tas ir visai nopietni. Sejas izteiksme ir saspringta, lai arī viņa rūpīgi cenšas to slēpt.

- Par to mēs parunāsim mazliet vēlāk. Tagad tevi gaida žurnālisti, kurus interesē ik katra tavas dzīves detaļa. – Marta ar siltu smaidu bilst. Danielai nav pa prātam šī "šifrēšanās", taču viņa nolemj netincināt māti. Vismaz ne šobrīd, kad garastāvoklis ir salīdzinoši labs.

- Žurnālisti? – Meitene domīgi atkārto, juzdama kā miega paliekas bremzē uztveri.

- Pauls, Ramona, bērni, visi grib zināt, kas īsti notika. – Atskan paskaidrojums. Kārtējo reizi gar acīm pazib viss sapnī notikušais. Tas mazliet izjauc harmoniju, kas mājoja Danielas ķermenī, bet pilnībā neizzudina to.

***

Tik tiešām, viesistabā jau atkal ir sasēdušies visi mājas iemītnieki. Aina liekas neiedomājami pazīstama. Cik Daniela spēj atcerēties, tieši šeit vienmēr ir notikušas visas sanāksmes. Ir tikai viena neliela atšķirība – palodze ir brīva, Alekss ir apsēdies vienā no krēsliem budas pozai līdzīgā pozīcijā. Kājas ir daļēji sakrustotas, bet klēpī guļ nobružāta paskata grāmata. Pārējie klusi sarunājas, tomēr puisis nepievērš tam nekādu uzmanību. Vismaz līdz brīdim, kad Daniela apsēžas blakus krēslā. Meitene spēj fiziski sajust skatienu, kurš viņu pavada.

- Nu ko, laikam visi ir klāt. – Pauls izdveš, nopētot visus klātesošos. Šī ir viena no tām reizēm, kad klāt ir tiešām VISI. Ramona, Pauls, Dāvids, Elvīra, Daniela un viņas mamma, dvīnes, Alekss un pat mazā Anna, kura netraucēti spēlējas ar lellēm otrā istabas galā.

- Pagājušā nakts bija ļoti smaga vairumam no jums. – Viņš iesāk, oratora cienīgā tonī. – Aleksandrs un Daniela to izjuta fiziskā līmenī, mēs, vecāki, pārdzīvojām sēžot blakus.