IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

81

Turpmākās dienas pagāja neierasti mierīgi. Neviens nemēģināja Danielu nogalināt, nolaupīt vai kā citādi aizskart. Tieši otrādi, ikdiena kļuva pārsteidzoši parasta un patīkama. Alekss ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja sapnī notikušo, nebilda ne vārda par savu māti un viņas nāves apstākļiem, tomēr Daniela nespēja neievērot pārmaiņas. Alekss beidzot sāka uzticēties. Viņš sāka vairāk runāt, stāstīt to, ko kādreiz būtu noklusējis. Protams, puisis nepārtapa par atvērtu grāmatu, viņš joprojām saglabāja savu noslēpumaino dabu, taču Daniela juta, ka Alekss uzticas viņai tik lielā mērā, cik tas vispār no viņa puses ir iespējams. To meitene nespēja nenovērtēt. Nevienam citam viņš neveltīja tik daudz uzmanības, neviens cits nebija viņam tik svarīgs. Tas lika justies īpašai, un ir neiespējami noliegt, ka tas viņai patika. Meitene pat atklāja, ka vairs neizjūt ne kripatiņu baiļu, kad atrodas kopā ar puisi. Kādreiz Alekss izstaroja tādu enerģētiku, ka pat Daniela, kura nav no tām bailīgākajām, nespēja neizjust nemieru. Tagad viņa izjuta spēcīgu vēlmi būt blakus Aleksam. Katru dienu meitene atklāja ko jaunu par puisi, katru dienu viņi atrada aizvien jaunus sarunas tematus. Viņi daudz diskutēja par grāmatām , beidzot Daniela atrada līdzvērtīgu pretinieku. Kad viņa centās runāt ar citiem, viss beidzās vienādi – sarunas biedrs atkāpās, atzina viņas pārākumu. Alekss to nedarīja. Viņi strīdējās savā īpašajā veidā – ne ar dusmām, bet gan azartu. Abi morfeji analizēja grāmatas, to varoņus, izvirzīja minējumus, kurus tūliņ paši arī apstrīdēja. Viens no strīdiem pat ilga 3 stundas. Viens vienīgs temats aizņēma trīs stundas, bet Daniela teju plīsa pušu no azarta. Alekss pauda loģiskus, ar faktiem apstiprinātus pieņēmumus, bet meitene tos apstrīdēja ne mazāk argumentēti. Viss tas mijās ar garām pastaigām un skūpstiem. Nē, Alekss nekļuva par "romantiķi" (tas pat skan smieklīgi), tomēr kļuva ievērojami atvērtāks. Viņš joprojām daudz strīdējās, asi izteicās un uz nopietniem jautājumiem atbildēja ar sarkasmu. Alekss joprojām izjuta spēcīgu nepieciešamību būt galvenajam, kontrolēt Danielu, būt valdonīgam. Ar laiku meitenes spītīgais raksturs ar to aprada un pat dažreiz ļāva Aleksam pārņemt kontroli pār situāciju, it īpaši sapņos. Tajos puiša fantāzija izpaudās visā krāšņumā – viņi pastaigājās pa neeskistējošām alām, kurās auga neeskistējoši augi vai lidinājās pa gaisu, it kā gravitācija nemaz nepastāvētu.

Tomēr tas bija citāds rīts.

Daniela, pārmaiņas pēc, pamodās laikā un pēc neilgām skaistumkopšanas procedūrām devās uz virtuvi, lai iedzertu kārtīgu kafijas krūzi. Iepriekšējā naktī viņa aprobežojās ar zemazpiņas sapni, tomēr tas nekādi nemazināja vēlmi pēc kafijas. Tā, šķiet, jau ir dabiska vēlme, kura nav atkarīga no sapņa veida un enerģijas patēriņa.

- Labrīt. – Daniela nosaka, iesoļodama virtuvē. Lielākā daļa cilvēku jau ir ķērušies pie brokastīm. Pie bāra letes sēž dvīnes un Rinalds. Bariņš aizrautīgi apspriež kaut ko saistītu ar Danielai svešu korejiešu mūzikas grupu, ik pa laikam iedzerdami pa malkam kafijas. Auzu pārslu biezputra stāv pašā letes malā, ļaujot noprast, ka tā nevienu īpaši neinteresē. Visi vecāki, izņemot Elvīru un Dāvidu, kuri jau no paša rīta devās uz veikalu, ir apsēdušies pie galda. Meitene ieber krūzē kārtīgu karoti ar kafiju un aplej to ar verdošu ūdeni. Patīkamā smarža piepilda apkārtni. Garastāvoklis uzlec uzreiz par vairākām iedaļām.

- Parīt uz skolu... Gatava? – Aiz muguras atskan mātes balss. Daniela, viņai neredzot, nobola acis.

- Nepazīstu nevienu, kas tam būtu gatavs. – Meitene sarkastiski attrauc un iekrīt brīvajā krēslā blakus mātei. Auzu pārslu biezputra tiek atlikta uz vēlāku laiku.

- Tiki galā ar fiziku? – Māte turpina viņu tincināt. Pirmo reizi dzīvē Daniela ir spējīga atbildēt uz tāda veida jautājumu nemelojot.

- Jā, viss būs labi. – Meitene pašpārliecināti nosaka, izpelnoties neticīgu skatienu. Tas varētu pat aizvainot, ja vien Daniela pati nesaprastu, ka skepsei ir iemesls. Pat nekavējot stundas viņa ir pilnīgs zābaks šajā priekšmetā.

- Esi droša? Pauls piedāvājās tev mazliet palīdzēt. – Viņa nosaka. Danielai neizdodas noslēpt smaidu. Māte nezina, ka Alekss piestrādāja par privātskolotāju, viņa nezina, ka fizika Danielu vairs nebaida.

- Mamm, viss ir brīnišķīgi. – Viņa atbild un sadzird aiz muguras soļus. Kā piemin...

Alekss iesoļo, nē, drīzāk ielido virtuvē. Puisis nebilst ne vārda, tomēr kustības, ķermeņa valoda, viss pauž agresiju. Meitene jau ir pieradusi pie tā, ka viņš nav balts un pūkains, bet šoreiz tas ir kas cits. Acīs deg dusmas, pat niknums. Liekas, viņš noslaucīs no ceļa katru, kas kaut paskatīsies uz viņu. Tajā pašā laikā rokas mežonīgi trīc, viņš pat nespēj pilnvērtīgi satvert krūzi. Tā ar skaļu blīkšķi nokrīt uz grīdas un sašķīst lauskās. Ja iepriekš viņa dīvaino uzvedību manīja vien Daniela un Pauls, tad tagad visi skatieni pievēršas morfejam.

- Smaga naksniņa, brāl? – Rinalds pacilātā balsī jautā. Acīmredzot saruna ar dvīnēm viņam uzlaboja garastāvokli, jo smaids nenoplok.

Diemžēl, Aleksu tas nepavisam neiepriecina. Viņš velta jaunākajam brālim iznīcinošu skatienu. – Rinald, piever muti.

Vaina nav pat tajā, ko pasaka Alekss, bet gan KĀ viņš to pasaka. Vārdi ir indes pilni. Puiša nesaprotamais garastāvoklis rada vieglu paniku pakrūtē.

Morfejs pieliecas, lai savāktu šķembas. Daniela nepaspēj ne izkustēties no vietas, kad Alekss saspiež vienu no šķembām savā trīcošajā plaukstā un tā iegriež visai dziļu brūci. Puisis to pat neievēro.

Pusapzināti Daniela pielec no sava krēsla un pietupjas blakus Aleksam. Viņa cenšas runāt čukstus, tomēr, ņemot vērā pārējo klusēšanu, vārdi tik un tā sasniedz tuvāk sēdošo ausis. – Kaut kas noticis?

Alekss noignorē viņas jautājumu, turpinādams asām kustībām vākt šķembas no grīdas. Skatiens dzirksteļo, tomēr viņš velta visas pūles, lai to neizrādītu. Puiša acis ir piekaltas šķembām, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Daniela izstiepj roku, lai palīdzētu savākt krūzes pārpalikumus, kad Alekss ar veselo roku apstādina viņu.. – Neaiztiec lauskas, Daniela.

Meitene nesāk strīdēties, skaidri juzdama dusmas, kuras izstaro puisis. Liekas, tās apņem gan pašu Aleksu, gan visus apkārtējos. Viena lieka kustība un viņš eksplodēs.

Daniela pakāpjas uz atpakaļu un atspiežas pret ledusskapi. Alekss tajā laikā iemet pēdējās šķembas miskastē un nevērīgi noskalo asinis izlietnē. Ūdens iekrāsojas sarkanīgs, bet tas neko daudz nelīdz – tikko roka atkal nokļust saskarsmē ar gaisu, asins plūsma atjaunojas.

Daniela neizkustas ne no vietas, vērojot kā Alekss uzvāra vēl vienu kafijas krūzi, kā izdzer pāris malku, tomēr beigu beigās aizkaitināti izlej šķidrumu izlietnē, nespējot vairs panest trīcošās rokas. Ir pilnīgi skaidrs, ka šonakt viņš bija sapnī. Visi simptomi ir lasāmi gluži kā pēc ābeces – trīcošas rokas, nespēks, bāla āda, sausas lūpas. Nepamatotas dusmas gan ir kaut kas jauns. Kas gan varēja notikt, lai Alekss tā sadusmotos? Tas nav parasts aizkaitinājums, kāds bieži vien morfeju apciemo. Tas ir kas lielāks. Dziļas, spēcīgas dusmas, kuras mijās ar vēl kaut ko, kas Danielas prātam ir neizprotams. Pārējie atsāk brokastošanu, nolemdami likt puisi mierā. Vienīgi Pauls ik pa laikam velta dēlam pa satrauktam skatienam. Dažkārt tas aizklejo arī līdz Danielai, kā prasot paskaidrojumu šādai uzvedībai. Diemžēl, arī viņai nav atbilde.

Alekss straujā solī dodas ārā no virtuves. Daniela cenšas apstādināt viņu, cenšas satver puiša piedurkni, tomēr Alekss, kā gaidījis, izvairās. Viņai tiek vien kluss čuksts. – Turies no manis pa gabalu, Daniela.

Tad morfejs pazūd no virtuves, atstājot Danielu apmulsušu un pārbiedētu. Viss taču bija labi, pat brīnišķīgi. Kas gan varēja notikt pāris stundu laikā?

Atskan īsziņas signāls. Negribīgi, tomēr meitene piespiež sevi izrauties no pārdomām. Ziņa no Everta. Nu protams, tikai viņa vēl trūka pilnai laimei.

Tomēr domas mainās, kad viņa atver ziņas tekstu. Elpa aptrūkstas, rokas ietrīcas, sirds sāk pukstēt divtik ātri.

"Ir notikusi vēl viena slepkavība. Pavēro morfejus."