IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

59

Daniela strauji pielec kājās, uz brīdi zaudējot dienas gaismu. Ausīs ieskanas spiedošs klusums, bet mutē ir jūtama metāliska piegarša. Pašsajūta ir tik šausmīga, ka iekrišana bezsamaņā liekas neizbēgama, bet, viņai par pārsteigumu, tas nenotiek. Tā vietā acis sasniedz saules gaisma. Liekas, pat brilles no stikla pudeļu apakšām nepadarīs apveidus skaidrākus.

Alekss! Šī doma kā zibens spēriens atsauc Danielu realitātē. Kā viņa pamanījās tikt laukā no sapņa un, pats galvenais, kas notika ar puisi?! Spēcīgs panikas vilnis apņem vārgo ķermeni, liekot sekundes laikā aizmirst visu citu. Alekss. Meitenei ir jāierauga viņš!

Ar šādu domu viņa cenšas pielēkt kājās, tomēr tas nevainagojas īpašiem panākumiem. Gaišās istabas apveidi sagriežas vienā gaišā virpulī un sekundi vēlāk Daniela sajūt asas sāpes elkonī. Liekas, krītot viņa bija atsitusies pret naktsskapīti. Kādas spēcīgas rokas uzrauj viņu kājās, ausis sasniedz neskaidra murmināšana, liekot domāt, ka ar viņu cenšas runāt. Tas nav svarīgi.

Meitene izraujas no tvēriena un metas durvju virzienā. Ir nepieciešams neiedomājams gribasspēks, lai nepadotos un nenokristu bezspēkā. Kājas tik tikko spēj noturēt viņas svaru. Pieķeršanās durvju aplodai glābj no kārtējā kritiena.

- Daniela, kur tu... – Atskan balss. Šoreiz viņai ir pa spēkam izšķirt teikuma pirmo daļu.

- Alekss... – Daniela dzird sevi sakām. Balss ir klusa un aizsmakusi, runāšana prasa pārāk lielu piepūli. Pārņem lielas šaubas, ka kāds, izņemot viņu pašu, to dzirdēja, taču tajā pat brīdī top skaidrs, ka tas šobrīd ir pēdējais, kas meiteni satrauc. Ir jāatrod Alekss...

Kādi pirksti vārgi aizskar viņas roku, bet mērķis nav apstādināt gājēju. Nē, tā ir Elvīra. Redze ir pārāk neskaidra, lai būtu iespējams saskatīt viņas sejas izteiksmi, tomēr ar balsi ir pietiekami. – Daniela, uzmanīgi. Es tev palīdzēšu, labi?

Sievietes gādīgās rokas palīdz atgūt atbalstu. Tagad iešana kļūst krietni vieglāka. Ir vajadzīga vien minūte, lai tiktu līdz viesistabai. Redze beidzot mazliet noskaidrojas, ļaujot izvairīties no paklupšanas aiz nomestas basketbola bumbas.

- Daniela! – Atskan zema, krietni aizsmakusi balss. Meitene pārsteigti pagriežas uz trepju pusi un piedzīvo vislielāko atvieglojumu savā dzīvē. Alekss.

Pirms pati saprot, ko dara, Daniela apķeras puisim ap kaklu un laimīgi aizver acis. Tik pazīstamā kafijas un cigarešu smarža apstiprina- viss notiekošais nav tikai sapnis. "Pamodās. Pamodās. Pamodās," viņa turpina atkārtot sev šo vārdu, nespēdama beigt izbaudīt to skanējumu. Ja sekundi atpakaļ viņai nebija spēka pat paiet, tad tagad kalsnās rokas spiež Aleksu sev klāt ar tādu spēku, kā vēl nekad agrāk. Arī puisis nepaliek parādā. Viņa plauksta mierinoši slīd pa rudajiem matiem, acis ir aizvērtas. Maska ir kritusi, atklājot satraukumu. Viņš bija pārdzīvojis. Tas sasilda Danielu no iekšpuses. Aleksam viņa ir svarīga. Tāpat kā Danielai ir svarīgs Alekss.

Pret pašas gribu, no acīm izlaužas atvieglojuma un prieka asaras.

- Tu esi pamodies... – Viņa klusi nočukst.

- Pārsteidzošs novērojums, Danielas jaunkundz. – Viņš izdveš bez ierastā vienaldzīguma un aukstuma. Liekas, balsī pat ir dzirdams, kas līdzīgs siltumam. Varbūt viņu ķermeņi joprojām ir ledaini, sapnī notikušās aukstās peldes dēļ, tomēr iekšpušē deg ugunis. Ugunis, kuras nespēj vien beigt dejot par godu neticamajiem notikumiem. Viņi ir te, pie samaņas, ar savām spējām. Tas liekas pilnīgi neiespējami.

- Tāda sajūta, ka jūs neesat redzējušies mūžību, un Alekss pirms tikšanās iedzēra kārtīgu Buratino pudeli, lai piespiestu sevi kaut pietuvēties kādai dzīvai radībai. – Atskan Rinalda balss, kura liek meitenei atvērt acis. Karstās asaras dedzina vaigus. Vien tagad meitene ievēro to, kam iepriekš nebija pievērsusi nekādu uzmanību – viņiem ir skatītāji. Visa māja. Elvīra un Dāvids stāv viesistabas durvju ailā, morfeji veras viņos no atpūtas stūrīša. Visu sejas izteiksmēs ir skaidri lasāms pārsteigums. Tikai Linda ir demonstratīvi pagriezusies ar muguru . Trepju augšgalā stāv Pauls un Ramona. Vīrieša seju rotā smaids.