IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

16

- Tātad... Tu piedalījies eksperimentā, kurā radīji kaut kādu tur gēnu, kuru pārmantoja mūsu meita. Tāpēc tagad viņa var ietekmēt citus caur sapņiem... – Tēvs nedroši klāsta, pārliecinādamies, ka visu ir pareizi sapratis. Daniela saskatās ar māti. Ir skaidri redzams, ka vīrietim ir grūti noticēt vismaz vienam vārdam. Tas vairāk izklausās pēc sievas neveiksmīga mēģinājuma slēpt savu vakardienas atrašanās vietu.

- Tieši tā arī bija. – Mamma pārliecinoši bilst. Vīrietis gurdi izlaiž pirkstus cauri matiem.

- Labi, parunāsim par to vēlāk, vienatnē. – Tēvs galu galā bilst, uzmezdams īsu skatienu meitai. – Tagad man jāiet uz treniņu.

Pēc šiem vārdiem viņš pieceļas no virtuves galda un pazūd koridorā. Daniela jau atkal saskatās ar mammu.

- Man šķiet, ka viņš netic. – Sieviete pauž acīmredzamu faktu.

- Manuprāt, viņš domā, ka tu viņu krāp. – Daniela nosaka, sakniebdama lūpas. Meitene sāk šaubīties vai maz vajadzēja tēvam stāstīt.

- Mēs tiksim galā. – Māte pārliecinoši bilst un uzmet skatienu pulkstenim. – Pēc 15 minūtēm tev jābūt sapnī. Ej taisīties.

Daniela brīdi vēro runātāju, kā pārliecinādamās, ka viņai viss ir labi. Skaidra lieta, ka māte nelēkā aiz laimes, tomēr arī tuvu sabrukšanas robežai viņa pilnīgi noteikti nav. To sapratusi, meitene aiziet.

***

- Laipni lūgta manā brīnišķīgajā sapnī! – Rinalds smaidot nosaka, ieraudzīdams Danielu, kura stāv otrā istabas pusē. Ir vajadzīga vien sekunde, lai saprastu, ka šī ir viesistaba Paula mājā. Tās pašas mēbeles, krāsas, nekas nav mainījies.

- Dīvaina vietas izvēle. – Meitene nosaka, sākdama kāpties puisim tuvāk, lai viņu starpā nebūtu visa istaba.

- Nespried par agru, man padomā ir kas interesants. – Rinalds noslēpumaini nosaka, pārvilkdams ar pirkstu gar sienu.

- Ei, kāda velna pēc tava zemapziņa mūs atveda uz vietu, no kuras man jau slikti metas? Es te pusi dzīves pavadīju! – Kāda balss aiz muguras aizkaitināti jautā. Pagriezusies Daniela ierauga vienu no dvīnēm. Paiet labs laiciņš līdz viņa atpazīst meitenē Artu. Artai ir mazliet platāka sejas forma un biezāki mati. Tās ir vienīgās atšķirības, kuru viņa ir līdz šim laikam atklājusi.

- Vairāk. – Balss no citas puses papildina. Tur jau ir parādījusies Linda.

- Kāpēc neviens netic maniem spēkiem?! – Rinalds uzspēlētā izmisumā jautā. – Viss ir izplānots. Man ir laba fantāzija.

- Kas tev to teica? - Alekss izsmejīgi jautā, parādīdamies uz tās pašas palodzes, kur pagājušo reizi sēdēja.

- Es jau domāju, ka tu pārdomāji. – Rinalds izdveš, uzlūkodams savu vecāko brāli.

- Ko mēs darām? – Ignorēdams Rinaldu, Alekss jautā. – Nīkstam šajā istabā līdz nomirstam badā?

- Ha. Ha. – Rinalds sarkastiski izdveš, piesoļodams pie ārdurvīm. Pietiek puisim tām pieskarties, kā tās izzūd. Tas pats notiek arī ar pārējām izejām uz ārpasauli – logiem un durvīm. Viņi visi ir iesprostoti istabā.

Labi, ka Danielai nav klaustrofobija.

- Uzspēlēsim krāsu spēli. – Jaunākais dēls ierunājas, šoreiz pieskardamies sienai. Tā tūliņ zaudē savu krāsu un kļūst balta, lēnām pārvietojoties uz visu istabu. Arī mēbeles izbalē un pārvēršas baltas. No tāda gaišuma meitenei pat kļūst neomulīgi. Šī pasaule izklausās biedējoša – viss, izņemot pašus morfejus, ir nedabiski vienāds.

- Katram no jums tiks piešķirta krāsa. – Puisis atkal ierunājas. – Jūsu uzdevums ir aizpildīt telpu ar to. Uzvar tas, kura krāsa piepilda visu šo kasti. Tas arī palīdzēs saprast, kurš te ir spēcīgākais.

- Linda, tu esi dzeltens, Arta – sarkans, es būšu zaļš. Alekss, simboliski, melns un Daniela, mūsu mazā burkāngalva, oranžs. – Rinalds nosaka, šķelmīgi man uzsmaidīdams. Es par atbildi jautājoši saraucu pieri. Burkāngalva, nopietni?

- Vai tev nepietiek ar Annas krāsojamām grāmatiņām? – Alekss sarkastiski nosaka, pirms nolēkt no savas palodzes.