IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

82

Vairākas garas sekundes Daniela vēro telefona ekrānu pilnīgā apātijā, tad apziņa atgriežas un līdz ar to – neticība. Alekss – slepkava? Izslēgts! Pašā sākumā meitene bija apsvērusi tādu iespēju, tomēr drīz vien saprata, ka tas nav viņš. Nekādi fakti to neapstiprināja, taču Daniela juta – tas nav viņš. Drīzāk Anna galinātu nost visu pilsētu, nekā Alekss kādam nodarītu pāri. Viņš ir ass, emocionāli skops, spītīgs un brīžiem pilnīgi neciešams, bet ne slepkava. Prāts cenšas protestēt – liek atcerēties visas uzvedības dīvainības, liek atcerēties, ka tas taču ir Alekss – cilvēks, kura skatiens vien spēj saldēt, bet sirds pretojas.

Meitene strauji izmetas no virtuves. Nopakaļ vēl skan mammas un Paula saucieni, lūgumi likt Aleksu mierā, līdz viņa garastāvoklis neatgreizīsies normā. Nekā nebūs! Viņa visu uzzinās tūliņ un tagad!

Daniela atrod Aleksu viņa istabā. Puisis ir atvēris logu, apsēdies uz gultas malas un tikko aizdedzinājis cigareti. Dūmi iekrāso gaisu pelēcīgu, īsti nevēlēdamies pamest telpu. Kad morfejs sadzird durvis aizcērtamies, skatiens pievēršas Danielai. Sejā pavīd slikti slēpts aizkaitinājums, kurš vēl vairāk sadusmo meiteni.

- Man liekas, ka es skaidri pateicu, lai tu nerādies man acīs. – Atskan aizkaitināta balss. Vēja plūsma liek nāsīs iecirsties asai cigarešu smaržai.

- Vai tu nogalināji tos uzņēmējus? – Daniela par atbildi jautā, nepūlēdamās izdomāt ievadrunu.

Tas nostrādā. Alekss strauji pagriež galvu un uzlūko meiteni. Skatienā pavīd tas, ko viņa nepavisam negribētu redzēt – bailes. Tās nav tās bailes, kuras izjūt cilvēks, uzzinot, ka kāds no tuviniekiem ir slepkava. Tās ir bailes no tā, ka tevi atmaskoja. Tā izskatās noziedznieki, kad ierauga policistu uz ielas. Bravūra noplok. Nē, nē, nē! Tas nevar būt Alekss.

Kontroles atgūšana šoreiz prasa puisim krietni vairāk laika. Daniela spēj fiziski sajust cik grūti tas ir – viņa jūt kā Alekss saspringti ievelk elpu, kā atgūst pašpārliecināto sejas izteiksmi, kā piespiež pakūtei netrīcēt no bailēm.

- Daniela, ej prom. – Viņš stingrā balsī nosaka. Daniela neizkustas ne no vietas.

- Es uzdevu jautājumu un gribu saņemt atbildi. – Meitene pārliecināti attrauš. Tas Aleksu sadusmo. Pa pusei izpīpētā cigarete izlido ārā pa logu, bet pats puisis pieceļas kājās. Pēkšņi līdz Danielas apziņai nonāk atskārsme, ka, iespējams, viņa atrodas vienā istabā ar slepkavu. Vēl jo vairāk – meitene pati šurp atnāca. Alekss lēniem soļiem tuvojas, tumšais skatiens uzdzen zosādu, kas liek teju neapzināti atkāpties soli uz atpakaļu. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad viņas dūša noplok puiša priekšā. Daniela līdz šim bija slavena ar prasmi nebaidīties no Aleksa, viņa bija vienīgā, kas uz to bija spējīga.

- Atkārtoju pedējo reizi. – Puisis lēni izdveš. Viņš piesoļo tik tuvu, ka Danielas mugura atduras pret durvīm. Pēdējās gribasspēka paliekas tiek veltītas, lai neizrādītu bailes. Alekss ar visu savu tēlu izstaro tumsu, dusmas, valdonību. Visu to, no kā cilvēka baidās un turas pa gabalu. – Ej prom.

Alekss atspiežas pret durvīm, tādējādi radot iespaidu, ka ir iedzinis meiteni slazdā. Aiz muguras durvis, priekšā – Alekss, pa malām – viņa rokas. Sirds mežonīgi dauzās, liekot brīnīties, ka puisis to nedzird. Tas cilvēks, kuru Daniela šobrīd vēro, ir svešs. Tajā nav ne miņas no tā maiguma ar kādu viņš bija attiecies pret meiteni pēdējās dienās. Tā gluži vienkārši nevar būt tā pati persona, kas vēl pāris dienas atpakaļ mācīja Danielai fiziku un vienlaicīgi ar to – spēlējās ar viņas matiem. Tagad liekas, ka šīs lūpas spēj tikai biedēt un draudēt, ne skūpstīt.

Meitene nemanāmi norij siekalas un piespiež sevi pacelt skatienu pret Aleksu. – Es aiziešu, tikko tu atbildēsi uz manu jautājumu.

Tas ir lielākais, ko viņa spēj no sevis izdabūt. Ja viņa runātu tālāk – vārdi pārvērstos par putru, ceļi saļodzītos un apziņa aizplūstu tālēs zilajās. Ir grūti noticēt, ka tik milzīgas bailes viņā raisa tieši Alekss.

- Ja es atbildēšu "Jā", tu iesi prom un liksi man mieru? – Puisis jautā, elpai apdedzinot Danielas vaigu.

Meitene piekrītoši pamāj. Alekss brīdi klusē, savām aukstajām acīm viņu vērodams. Klusums ieilgst, tomēr Daniela nebilst ne vārda. Galvenokārt tādēļ, ka vienkārši nespēj izdabūt ne vārda pār lūpām, bet ne mazāk svarīgu lomu spēlē arī tas, ka viņa nevēlas dzirdēt atbildi. Ja tā būs apstiprinoša...

- Jā. – Pēc šķietamas mūžības viņš atbild.

Viss Danielā sašļūk. Acis piepilda asaras, sāpīgi apdedzinot, tomēr meitene neļauj tām izrauties. Tās aizmiglo skatienu, padarot Aleksa seju par neskaidru pleķi. Daniela pat nav droša, ka vēlas to redzēt. Viņš...slepkava. Neticami, neiespējami, pilnīgi absurdi! Tas var būt jebkurš, izņemot Aleksu. Tikai ne viņš. Visu šo laiku meitene meklēja slepkavu, pat neapsverot domu, ka tas varētu būt pašas puisis. Muļķe! Vilšanās, izmisums, sāpes. Tas viss piepilda ķermeni, vissāpīgāk aizskarot sirdi. Daniela tik tiešām ticēja, ka tāds puisis kā Alekss spēj būt "labais".

- Tagad ej prom. Tu solīji. – Alekss nosaka. Liekas, balss viņam aizlūzt, bet Daniela nav droša. Viņa vairs ne par ko nav droša. Meitene pat nav droša kā nokļuva līdz istabai. Ķermenis vienkārši iekrita gultā smags kā akmens, asaras izrāvās brīvībā un apdedzināja vaigus, bet krūtīs dūrās spēcīgas sāpes.