IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

64

Ausīs iecērtas kāda zema balss, kura liek galvā uzjundīt asām sāpēm. Miegs Danielas ķermenī lēnām izplēnē, vietā stājoties nogurumam un galvassāpēm. Enerģijas rezerves ir tik mazas, ka nav lielākas vēlmes, kā atgriezties miegā.

Tomēr meitene piespiež sevi ignorēt šo dziņu. Kādas spēcīgas rokas viņu nes, kaut kur netālu ir vēl divi kāju pāri. Viens no vīriešiem runā, bet ir neiedomājami grūti koncentrēties uz skaņām. Tās iet un zūd.

-... istabu?

-...teica, lai...viesu istabu. – Nesējs atbild. Daniela ciešāk sažmiedz plakstiņus. Viņa nedrīkst ļaut nojaust, ka ir pamodusies, bet tajā pašā laikā gribas strauji izrauties no tvēriena, sadot nolaupītājiem pa seju un bēgt prom. Traucē vien fakts, ka Daniela nav Džekijs Čans vai Džeims Bonds, kurš ar vienu līganu kustību var nolīdzināt līdz ar zemi veselu sargu bataljonu. Meitene paspēs spert vien soli, kad uzbrucēji būs jau viņu iekaustījuši, nolādējuši visos pasaules lamuvārdos un iemidzinājuši. Nē, paldies, viņa labāk notēlos guļošo.

-... vajag no šīs skaistules?

- Tā vairs nav mūsu daļa. – Atskan strupa atbilde. Runātāja balss kā ar pātagu nocērt sarunas turpinājumu. Acīmredzot, viņš ir šīs grupas vadonis.

Atskan durvju roktura klikšķis un pēc mirkļa Daniela jūt kā viņi iesoļo kādā telpā. Vīrietis nepārāk rūpīgi nogulda viņu gultā.

- Ko tagad?

-...lika sargāt...

Dialogs atkal kļūst neskaidrs. Vīrieši ir apstājušies kaut kur tālāk, šķiet, pie durvīm. Meitene izmanto šo iespēju, lai viegli pavērtu plakstiņus.

Daniela bija iedomājusies, ka attapsies kādā baisā pagrabā ar nažiem pie sienas un spīdzināšanas krēslu telpas centrā. Liels ir pārsteigums, kad viņa ierauga gaišu, mājīgu istabu. Uz sienām ir redzamas skaistas un nenoliedzami dārgas greznas, lielo arkveida logu daļēji sedz gari persikkrāsas aizskari, tomēr Daniela spēj caur mazo spraugu saskatīt meža apveidu. Arī mēbeles istabā nav no lētākajām, visur rēgojas pulētas virsmas un līdz sīkumiem izstrādāti grebumi. Pati Daniela ir noguldīta gultā pie labās sienas. Kā jau viņa bija domājusi, vīrieši stāv pie durvīm. Dienas gaismā viņu apveidi ir krietni skaidrāki, tomēr tas neko diži nepalīdz. Nolaupītāji ir ģērbušies viscaur melnā, uz sejām ir melnas maskas. Balsis ir svešas. Nojausma saka priekšā, ka viņi ir tikai atgādātāji. Daniela viņiem nav vajadzīga. Kādam citam gan.

- Nedomāju, ka viņa sagādās īpašas problēmas. – Viens no viņiem izdveš. Meitene atkal aizver acis. – Man teica tikai to, ka nedrīkst ļaut viņai aizmigt pašai.

– Dīvainākais lūgums, kādu līdz šim esam saņēmuši. Esi drošs, ka nestrādājam kāda psihopāta labā? –

Atskan klusi, zemi smiekli. Tie liek uzmesties zosādai.

- Tev maksā par citu, mans draugs. – Soļi pietuvojas gultai, liekot Danielai beigt elpot. Šķiet, ja viņa pakustēsies, notiks kas slikts. – Mūsu skaistulīte ir pamodusies.

Sasodīts!

Meitene lēni atver acis, skaidri saprazdama, ka viņas plāns ir izgāzies. Viņai pretī lūkojas vīrietis ar tumšām, gandrīz melnām acīm. Tumšais skatiens pārslīd pāri Danielas ķermenim, īpaši ilgi uzkavēdamies pie kājām. Vien tagad līdz apstulbušajām smadzenēm nonāk apjausma, ka viņa ir ģērbta tikai pidžamkreklā, kurš tik tikko piesedz to, kas būtu jāpiesedz. Nolaupītājs izstiepj roku un pēc mirkļa meitene sajūt viņa plaukstu slīdam augšup pa augšstilbu. Ar to ir pietiekami, lai izvilinātu apslēptās enerģijas rezerves. Daniela strauji atgrūž vīrieša roku un pati pietraušas sēdus. Lai arī aiz maskas var saskatīt tikai acis, ar to ir pietiekami, lai manītu tajās dusmu dzirksti.

- Novāc ķepas! – Meitene dzird sevi nošņācam.

- Kas tad nu? Neviens taču nedarīs tev pāri...

Daniela par to pastrīdētos, ja vien runātājs atkal nepietuvotos. Šoreiz viņai neizdosies tik vienkārši izsprukt. Krūtis piepilda baiļu vilnis. Smadzenes drudžaini domā atkāpšanās ceļu, tomēr tāda nav. Viņa ir iedzīta lielās gultas stūrī.

- Pietiek! – Atskan balss.