IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

45

Izstiepies gultā, Alekss visiem spēkiem cenšas nomierināt savu apziņu. Anna ir pieslēgta sistēmai, pēc atkārtotas pārbaudes Dāvida pareģojumi kļuva mazliet optimistiskāki. Ar to ir pietiekami, lai puisis izrautos no transam līdzīgā stāvokļa, tomēr, kā izrādās, tas nenomierina tik ļoti, lai viņš spētu nonākt kontrolējamā sapnī. Kā lai aizmieg, kad apkārt valda pilnīgs haoss?

Jā, Alekss bija kategoriski aizliedzis Danielai atrasties Annas sapnī, tomēr sev viņš tādu aizliegumu nedeva. Morfeju starpā viņš ir visspēcīgākais. Ja viņam neizdosies, tad neizdosies nevienam. Lai arī puisis īpaši netic iespējamībai, ka tas varētu nostrādāt, viņam tomēr tas ir jāpārbauda. Pēc Dāvida vārdiem, Anna nesapņo. Tā ir lielākā problēma. Vai ir iespējams nonākt sapnī, ja tas nemaz nepastāv?

Pamazām, soli pa solim, Alekss nomierina prātu. Viss notikušais tiek aizstumts tālāk, priekšējā plānā izvirzot mērķi - atrast Annu.

Atverot acis, viņš jau ir sapnī. Diemžēl, savā. Zemapziņa ir iegrūdusi morfeju pilnīgi ne tur, kur viņš vēlētos atrasties. Greznās privātmājas baltajās sienās nav nevienas dzīvas būtnes, izņemot viņu pašu. Ārā plosās mežonīgs vējš. Ignorējot visu notiekošo, viņš vēlreiz aizver acis un koncentrējas uz Annas tēla savā galvā. Vīruss, kurš nedod par sevi aizmirst, mēģina sajaukt domas, taču viņš neļauj tam notiks. Anna paliek kā pirmā un vienīgā prioritāte.

Nekā. Lai cik ļoti puisis nedomātu, lai cik ļoti skaidri viņš neredzētu meitenes attēlu savā galvā, morfejs nespēj sajust viņu. Rodas iespaids, ka tāds cilvēks nemaz nepastāv. Alekss ir vairākkārtēji centies iekļūt to cilvēku sapņos, kuri atrodas nomodā, tomēr pat tad viņš spēja sajust cilvēku. Ja šo sajūtu salīdzināt ar ko dzīvē iespējamu - viņš vienmēr redzēja māju, tomēr durvis bija aizvērtas. Šoreiz nav mājas.

Trīs dobji trokšņi un kliedziens - Aleks!

Puisis atskatās, taču nevienu neierauga. Māja ir tukša, par to viņš ir drošs. Vēl viens blīkšķis. Līdz prātam beidzot nonāk atskārsme – kāds klauvējas pie durvīm. Ne sapnī – realitātē. Spriežot pēc balss, neatlaidīgais viesis ir Rinalds. Alekss ar varu izgrūž sevi no sapņa, lai arī vīruss atlaiž viņu nelabprāt.

Atverot acis, viņš ir atgriezies savā istabā. Aiz durvīm skan jaunākā brāļa neapmierinātie saucieni. Spriežot pēc balss toņa, viņš vēlas par kaut ko pārmest Aleksam, tādēļ laiks, kurš tiek patērēts, lai izlemtu vai ir jēga atvērt durvis, ir krietni garāks par ierasto. Šobrīd puiša domas aizņem viens – Anna.

Klauvējieni kļūst aizvien skaļāki. Top skaidrs, ka Rinalds pats izsitīs durvis, ja Alekss tās neatvērs. To sapratis, viņš pārlec pāri datorkrēslam, kuru viņš dusmās bija nogāzis, un strauji atver durvis. Tik tiešām, brālis izskatās dusmīgs. Savā veidā Aleksu tas priecē. Kaut kad tam stulbajam smīnam bija jāpamet brāļa seja.

- Ko tev vajag? – Viņš jautā, izsoļodams no istabas, un, aizvērdams aiz sevis durvis. Muskuļi šķiet vāji un nestabili, it kā tie būtu vien vate, kura neveiksmīgi cenšas noturēt ķermeņa svaru.

- Gribēju parunāt par notikušo. – Rinalds izdveš, veltot Annas durvīm īsu skatienu.

- Ja tev ir nepieciešams smadzeņu skalotājs, tēvs ir lejā. – Alekss bilst, neslēpdams savu aizkaitinājumu. Viņa pašas domas ir paveikušas pietiekami, Rinalds ir pilnīgi lieks.

- Tu pat neapdomāji Danielas variantu, lai arī skaidri zināji, ka tas varētu līdzēt. – Brālis izdveš. – Iespējams, ja tu būtu piekritis, Anna šobrīd nebūtu tādā stāvoklī!

- Kad es aizgāju uz istabu, viņa jau bija komā. Mana izvēle nebūtu neko mainījusi. – Alekss nosaka, draudoši uzlūkodams brāli. Šķiet, mazais ir aizmirsis, kurš šeit ir galvenais. Par daudz bravūras priekš septiņpadsmitgadīga puikas.

- Neiet runa par to, Aleks. – Rinalds izdveš, draudoši pakāpdamies tuvāk. – Runa iet par to, ka tu izvēlējies Danielu, kuru tu pazīsti pāris nedēļas, Annai, kura ir tava māsa.

Alekss brīdi mēmi vēro brāli. Vārdu jēga sasniedz smadzenes nepieklājīgi lēni, it kā domāšana būtu bremzēta. Puisis nespēj saprast - tās ir noguruma sekas vai vienkārši pārsteigums liek vārdiem kļūt nesaprotamiem. Rinalds tikko pateica, ka Aleksam patīk Daniela? Sirds satraukti paātrina tempu.

- Tu taču saproti, ka šobrīd runā pilnīgu bezsakaru, vai ne? – Puisis jautā, veltot runātājam ledainu skatienu. Nenostrādā. Brālis ir drošs savos vārdos un skatiens, kuru vairums atzīst par biedējošu, neatstāj nekādu iespaidu.

- Aleks, man ir pie vienas vietas tavas jūtas. Es gribu, lai tu iemācītos izlikt prioritātes. Ja tu vēl kaut reizi vērtēsi to meiteni augstāk par savu ģimeni, es likšu tev to nožēlot. – Puisis izdveš, sev neraksturīgā nopietnībā. Alekss spēj vien brīnīties, kā Rinalds spēj tik strauji mainīties. Šobrīd viņam gandrīz izdodas ieviest bailes. Balsī skan pilnīga pārliecība. Šī ir pirmā reize, kad Alekss ierauga brāli tādu – citādu, svešu, bīstamu. Aiz smaida un smiekliem bija slēpusies šī viņa personības puse.

Tomēr ar to nav pietiekami, lai Aleksu iebiedētu. Viņš ar strauju kustību ieķeras brāļa kreklā un parauj to uz savu pusi. – Es neizlieku prioritātes, idiot. Es domāju ar galvu. Arī tev būtu vērts to izdarīt, pirms nākt un izgāzt savas bailes un izmisumu uz mani. Ja tu kaut ko nodarīsi man vai Danielai, es, kā tu teici, likšu tev to nožēlot. Tici man, tavas dusmas nav nekas, salīdzinājumā ar manām.

Pēc šiem vārdiem Alekss strauji atgrūž Rinaldu un iesoļo savā istabā, demonstratīvi aizcērtot durvis. Stulbais idiots domā, ka var viņam draudēt. Nekā nebūs.