IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

33

Tieši pusstundu vēlāk mašīna apstājas pie Paula mājas vārtiņiem. Everts, kā juzdams Danielas nedrošību, uzmundrinoši pasmaida. – Ja Pauls lika satikties, tad tam ir nopietns iemesls. Neviens netaisās tevi spīdzināt vai dedzināt uz atklātas uguns.

Tīri teorētiski, Daniela saprot, ka tā ir taisnība, tomēr tas nekādi nemazina faktu, ka šī māja asociējas tikai ar tām mežonīgajām bailēm, kuras viņa izjuta tonakt.

Ievilkusi dziļu elpu, meitene izkāpj no mašīnas un dodas mājas virzienā. Drīz vien nopakaļ kļūst dzirdami arī Everta soļi.

- Vai tad tu netaisījies braukt prom? – Daniela jautā, atmuguriski kāpdamās mājas virzienā.

- Es pārdomāju. – Atskan atbilde. – Drošības labad pārbaudīšu vai mājā nav spīdzināšanas iekārtas vai kas tamlīdzīgs.

Meitene pasmaida. Ir pilnīgi saprotams, ka tādi nav viņa patiesie motīvi. Viņš vienkārši vēlas sniegt atbalstu. Everta klātbūtne vien spēj mazināt nepatiku pret visu notiekošo.

Pirmais, ko meitene ievēro iesoļojot dzīvojamā istabā, ir Alekss, kurš ir izstiepies uz krēsla tā, ka viņa galva un kājas karājas pāri malām. Viņš velta īsu skatienu Danielai un Evertam, tomēr drīz vien novēršas, demonstratīvi nobolīdams acis. Rinalds soļo no vienas istabas gala uz otru, pie reizes runādams pa telefonu. Manīdams atnācējus, viņš īsi pamāj sveiciena vietā. Dvīnes ir pārņēmušas dīvānu. Pārmaiņas pēc, viņas nemetas apskāvienos. Tieši otrādi, viņas izskatās visai noraizējušās. Tāpat kā visi pārējie šajā telpā, izņemot Aleksu. Pauls īsi pamāj Danielai un Evertam, lai tie apsēžas. Drīz pēc tā Rinalds beidz telefona zvanu un apsēžas viņiem blakus.

- Kur ir Anna? – Everts jautā, nopētīdams visus klātesošos. Vīrietis ir ievērojis to pašu, ko Daniela – neviens neskrien, nemaisās pa kājām un nesmejas. Anna vienmēr ir kaut kur netālu. Pa šo īso laika posmu meitene to ir sapratusi.

- Pirmkārt, šī saruna uz viņu neattiecas, un, otrkārt, viņa ir saķērusi kaut kādu vīrusu no bērnudārza. – Pauls izvairīgi nosaka un pievērš skatienu savam vecākajam dēlam, kurš joprojām ir izstiepies uz krēsla un blenž griestos. – Katru dienu mēs uzzinām ko jaunu par jūsu spējām. Katru dienu ir jauni atklājumi. Diemžēl, ne vienmēr ceļš uz šiem atklājumiem ir tas spožākais.

Rinalds sarauc pieri, ļaujot noprast, ka viņš nesaprot uz ko tēvs mērķē. – Var mazliet konkrētāk?

Pauls nopūšas un saspringti izlaiž pirkstus cauri matiem. Šī kustība Danielai mazliet atgādina Aleksu. Arī viņš tā dara. – Uzreiz pēc atgadījuma Aleksandra dzimšanas dienā, mēs paņēmām dažas analīzes. Kopā ar Elvīru un Dāvidu mēs visu izpētījām un nonācām pie secinājuma, ka sapņu kontrolēšana ir nesavienojama ar alkoholu.

- Tu gribi teikt, ka es nekad dzīvē nevarēšu dzert? – Rinalds pārlieku emocionāli jautā. Daniela mana kā dvīnes uzjautrināti saskatās.

- Es to neteicu. Es teicu, ka jums ir kategoriski aizliegts kontrolēt sapņus alkohola reibumā. – Pauls izlabo. – Jūsu smadzenes nespēj strādāt uz visiem 100 procentiem. Sapnis darbojas bez jūsu kontroles.

Daniela uzmet īsu skatienu Aleksam un tūliņ novēršas. Meitene apvainoja viņu slepkavības mēģinājumā. Tas, laikam, ir visšausmīgākais, ko var pateikt citam cilvēkam. Ja nu Paulam ir taisnība un tas viss bija vien nelaimes gadījums?

- Aleksam nāksies pāriet uz Buratino, ko? – Rinalds uzjautrināti jautā, daudznozīmīgi piemiegdams dvīnēm. – Grūti noticēt, ka tā bija pēdējā reize, kad es redzēju viņu smaidām.

Negaidīti Alekss pietraušas kājās un paķer jaku, kura bija nosviesta uz atzveltnes.

- Kur tu taisies? – Ramona nesaprotoši jautā, nostādamās ceļā. Pauls tik tikko manāmi pastiepj roku, lai apstādinātu sievieti, tomēr mēģinājums ir tik vārs, ka viņa to pat neievēro. Alekss steidzīgi uzrauj mugurā plāno ādas jaku un izvelk cigarešu paciņu, kura bija noslēpta kabatā. Puiša mazliet trīcošie pirksti izvelk vienu no cigaretēm un ieliek to mutē. Vien tagad Alekss paceļ skatienu pret savu pamāti. – Mans ķermenis pieprasa nikotīnu.

Pēc šiem vārdiem viņš apiet ap Ramonu un skaļi aizcērt durvis. Sieviete nesaprotoši paskatās uz Paulu. – Kas tas tikko bija?

Ir skaidrāks par skaidru, ka viņu šāda uzvedība neapmierina. Pauls, savukārt, šķiet pilnīgi mierīgs. Viņš vien parausta plecus par atbildi.