IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

26

- Nebīsties, ja no rīta te ieraudzīsi kādu briesmoni. – Alekss bilst, klādams palagu uz gultas. Puisis ik pa laikam sasveras atpakaļ, katru reizi liekot Danielai bailēs sastingt. Ir pilnīgi skaidrs, ka kritiens uz milzīga spoguļa nenāks viņam par labu. – Lindai un Artai ir tendence izlīst no gultām pidžamās un putnu ligzdām matu vietā. Tas var nobiedēt tavu vēl guļošo apziņu.

Daniela pasmaida. Šķiet, Alekss tikko mēģināja pajokot.

Vecāki jau labu laiku atpakaļ ir aizbraukuši, Pauls un Ramona guļ, dvīnes gāž visas nestabilās lietas Annas istabā, cenzdamās nemodināt viņu, bet Rinalds sēž uz verandas malas un skaļi lādējas par to, ka viņa meitene neatbild uz zvanu trijos naktī. Kaut kur pa vidam meitene bija redzējusi arī Evertu, kurš atbrauca pakaļ vecākiem. Alekss, pilnīgi pretēji Danielas pareģojumiem, palīdz saklāt guļamvietu vienā no viesiem paredzētajām istabām.

- Drīkst es pagulēšu tev blakus? Man slinkums iet augšā. – Viņš izdveš, slinki purinādams segu ar pusuzvilkto pārvalku, it kā tas spētu kā līdzēt. Daniela satver otru segas pusi un mazliet atvieglo šo uzdevumu. Meitenes sejā parādās uzjautrināts smaids, kuru nav iespējams slēpt. Iedzēris Alekss ir krietni labāks par oriģinālo. Viņš runā, smaida, smejas un dejo. Normālos apstākļos neko tādu neizdosies redzēt.

- Tava dzimšanas diena ir beigusies. Tāpat kā tava valdīšana. – Daniela izdveš un ar strauju kustību izrauj segu no puiša pirkstiem. Šķiet, viņš to pat neievēro. – Tas nozīmē, ja mēs ietu gulēt pirms pusnakts, es varētu gulēt ar tevi?

- Nē. – Meitene izdveš un slinki iekrīt nu jau saklātājā gultā. Lai arī viņa nedzēra ne tuvu tik daudz cik pārējie, galva mazliet dun.

- Ciest tevi nevaru. – Daniela pēkšņi sadzird Aleksu sakām. Šie vārdi liek strauji pacelt skatienu. Alekss vairs nešķiet tik iedzēris. Tieši otrādi, sejas izteiksme ir nopietna. Puiša gaišās acis no augšas nolūkojas uz meiteni.

- Kāpēc es toreiz neliku tevi mierā? Kāpēc es sadomāju tevi meklēt? – Viņš turpina, notupdamies Danielas priekšā uz pirkstgaliem. Ir vajadzīgas vairākas sekundes, lai noturētu līdzsvaru. Tagad abu sejas atrodas vienā līmenī. Alekss izstiepj savu plaukstu Danielas virzienā un pēc sekundes meitene sajūt kā pirksti sāk rotaļāties ar viņas matiem. Nav skaidrs kādēļ, tomēr šī kustība nobiedē meiteni, it kā puisis būtu mednieks, kurš lūkojas uz medījumu.

- Aleks, ko tu dari? – Meitene jautā, nespēdama pienācīgi ievilkt elpu. Ieelpas un izelpas ir īsas un saraustītas.

- Es redzēju tevi savā sapnī. Tajā, kuru es nekontrolēju. Zemapziņas sapnī. Tu biji ģērbusies garā, plandošā kleitā un tavi mati bija izlaisti tieši tāpat kā tagad. – Alekss turpina, it kā nemaz nebūtu dzirdējis jautājumu. – Tas mani nobiedēja.

Daniela klusē. Aleksa acīs jaucās tik daudz dažādu emociju, ka ir neiespējami izšķirt kādu konkrētu. Vēl jo vairāk, viņa pat nespēj saprast vai puisis ir bīstams. Vai viņai tagad būtu jātinās lapās? Galvā ataust Everta vārdi. Kāds no morfejiem ir slepkava. Visas aizdomas krita tieši uz Aleksu. Tas liek atbīdīties mazliet tālāk

- Daniela, es neciešu zaudēt kontroli, saproti? – Viņš jautā, mazliet paaugstinot balsi. Lai arī puiša mēle īsti neklausa, viņš turpina runāt. – Esmu radis pārvaldīt sevi un savas emocijas. Man ļoti nepatīk, kad kāds šo spēju mazina. Tu un tavi rudie mati...

Alekss samirkšķina savas garās skropstas un atlaiž turēto matu šķipsnu. Pāris sekundes cieša skatiena un puisis pamet istabu, pirms tam izslēgdams gaismu un par mata tiesu neieskriedams stūrī. Daniela satraukti izelpo, juzdama kā sirds strauji sitas pret ribām. Ko puisis centās ar to pateikt? Vai tā ir vien alkohola ietekme?