IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

86

Ezim skraidot pa istabu, nadziņi skrāpē grīdu. Skaņa ir ritmiska, it kā ezis būtu nolēmis kļūt par metronomu. Daniela tajā laikā staigā šurpu turpu pa Aleksa istabu, galvā apdomādama turpmāko rīcības plānu. Pats puisis ir nogūlies savā gultā, aizlicis vienu roku aiz galvas, bet otrā griež kubiku rubiku. Ar vienu roku! No tā meitenes galva vēl vairāk iesāpas. Dažbrīd viņš ir tik mierīgs, ka tas kļūst biedējoši. Viņas galva jau griežas no informācijas daudzuma un problēmu skaita, bet viņš griež kubiku! Neciešami!

- Vai tu varētu pievērsties man, nevis tam smadzeņu režģim? – Daniela aizkaitināti jautā, kārtējo reizi pārkāpdama pāri garām skrienošajam ezim.

Alekss vien uz sekundi atrauj acis no kuba. Uz lūpām parādās smīniņš. – Tas nav nemaz tik sarežģīti. Galvenais ir apgūt pāris formulas, pēc tā šī mantiņa kļūst vienkārša, pat garlaicīga.

Puisis pēdējo reizi pagriež vienu no skaldnēm, tādējādi saliekot to. Daniela nepacietīgi izpūš gaisu no plaušām.

Saprazdama, ka no Aleksa nekādu dižo palīdzību nesagaidīt, viņa sāk pati apdomāt iespējamos variantus. Visvienkāršāk, protams, būtu pastāstīt visu Paulam. Vīrietis ir morfeju vadonis. Viņš varētu atrisināt šo mīklu, par to Daniela ir droša.

- Varbūt tev tomēr vajadzētu parunāt ar tēvu. – Meitene ieminas, lai arī skaidri saprot, ka tas novedīs tikai pie kārtējā strīda.

- Varbūt, bet es to nedarīšu. – Alekss izvairīgi nosaka, sākdams atkal jaukt kubiku. Puiša spītība sāk vest viņu ārā no pacietības.

- Pauls šeit ir boss, ar jebkuru problēmu mums ir jāvēršas pie viņa. – Daniela uzsāk argumentu izvirzīšanu, tomēr sarunas biedra sejas izteiksme skaidri pauž, ka viņš tā īsti nemaz viņā neklausās.

- Man nav bosu, Daniela.

- Mēs neko nevaram uzsākt lietas labā, bet Pauls gan. – Meitene turpina. Alekss strauji pagriež vienu no kuba skaldnēm. Daniela gan nespēj saprast vai tam par iemeslu kalpo aizkaitinājums vai vienkārša sakritība. Puiša seja paliek tikpat bezemocionāla kā vienmēr.

Klusums starp viņiem ieilgst, ir dzirdama vien eža nagu skrāpēšanās pret grīdu un kuba griešanas skaņa.

- Klau, es nemēģinu tevi piespiest, bet tev taču pašam ir jāsaprot, ka... – Viņa iesāk, tomēr strauji apraujas, kad Alekss ar asu kustību izmet salikto spēļmantu no rokām. Nepaiet ne sekunde, kad puisis ir pielēcis kājās un spēcīgi, tomēr uzmanīgi satvēris viņas plecus. Kā mēģinādams atmodināt meiteni, Alekss viņu sapurina.

- Es taču teicu – nē. Kāpēc ir tik grūti to saprast? – Balsī ieskanas brīdinošas notis. Daniela veras pretī, juzdama skudriņas pārskrienam pār muguru. Vai puisis pats maz apjēdz, cik biedējošs šādos brīžos ir? Meitene to piedzīvo jau trešo reizi, taču bailes tas diez ko nemazina. Ar prātu viņa saprot, ka morfejs viņai neko nenodarīs, bet ar to nav pietiekami, lai saglabātu iekšējo mieru.

- Pauls ir mūsu biļete ārā no šī visa, bet tu ietiepīgi turpini no tās atteikties. Vai tu negribi, lai tas beidzas? – Daniela jautā, izaicinoši lūkodamās viņam acīs.

- Tu pati lieliski zini, ka gribu. – Alekss čukstus izdveš, ne uz brīdi nenovērsdams savas acis no viņas. – Bet mans tēvs tajā nebūs palīgs. Viņš to pastāstīs pārējiem vecākiem un esmu visai drošs, ka šī informācija nonāks arī līdz noslēpumainajam morfejam.

Daniela sarauc pieri. – Tu domā, ka kāds no vecākiem palīdz viņam?

- Sapņos viņš runāja tā, it kā pazītu mani, it kā zinātu visu, kas notiek. Ir pilnīgi skaidrs, ka kāds viņam ziņo par notiekošo. – Puisis stingrā balsī nosaka, saglabādams tvērienu vienlīdz stipru. – Un zini, kas notiks, ja tas morfejs uzzinās par to, ka es kādam pastāstīju par notikušo? Viņš man atriebsies. Viņš zina, ka man nav svarīga paša dzīvība, tāpēc liks nogalināt to vienīgo cilvēku, kurš man ir svarīgs – tevi. Un es to izdarīšu, Daniela! Izdarīšu, nešaubījies ne mirkli!

Meitene neuzdrīkstas pat elpot, lūkojoties Aleksā. Puisis tikko atzina, ka Daniela ir svarīgais cilvēks viņa dzīvē, bet vienlaikus ar to – skaļi paziņoja, ka nogalinās viņu, ja nezināmais to paprasīs. No tādas domas vien metas šķērsmi un uz rokām uzmetas zosāda. Cik gan šausmīgi būtu «bēgt» no Aleksa, zinot, ka viņa plānos ir slepkavība, viņas slepkavība?

- Mēs varētu pateikt, lai Pauls nesaka nevienam citam, bet pamēģina tikt gala paša spēkiem... - Daniela nedroši nočukst, tomēr balsī ir skaidri saklausāmas šaubas. Vien tagad viņa saprot, ka abi morfeji ir vieni tajā visa. Nav no kā gaidīt palīdzību. Vēl pusgadu atpakaļ Daniela to būtu uztvērusi par normu, bet tagad, kad visapkārt ir cilvēki, kuri ir informēti par morfeismu, tas liekas nepareizi. Beidzot viņa sāk saprast, cik lielā mērā bija sākusies rēķināties ar pārējo atbalstu.

- Daniela, es saku pēdējo reizi. – Alekss aizkaitināti izdveš, vēlreiz sapurinot viņu. – Mēs neteiksim ne vārda Paulam, skaidrs? Tu taču neteici neko savai mātei, vai ne? Es neko neteikšu savam tēvam.

Pēdējie teikumi atstāj uz Danielu lielāku iespaidu, nekā viņa bija gaidījusi. Pēkšņi viņa saprot Aleksu, saprot, cik grūti puisim būtu visu pastāstīt tēvam. No domas, ka viņai būtu jāpavēsta mātei par Elvi, liek sirdij bailēs ietrīcēties.

- Labi. – Viņa nosaka un Aleksa pleci acumirklī atslābst. Rodas iespaids, ka viņš nebija gaidījis tik ātru padošanos. Daniela gan nespēj puisi vainot – parasti viņa ir tā, kas nevar aizvērties līdz gūst pārsvaru.

- Tādā gadījumā mums būs jāievāc informācija savādāk. – Pēc ieilgušās pauzes viņa nosaka. Alekss lūkojas pretī gatavs jebkādam variantam. Viņa pirksti gan paliek uz viņas pleciem. – Mēs varētu apciemot visus vecākus sapņos, paprasīt par ārlaulību bērniem un informācijas noplūdi nezināmajam morfejam. –

Aleksa acīs iedegas uzjautrinājuma dzirksts. – Pārkāpjam likumus, jaunā dāma?

- Es nepieminu, ka kādā kriminālkodeksā būtu rakstīts aizliegums par citu cilvēku intervēšanu sapņos... - Daniela attrauc, cenzdamās turēties līdzi Aleksa izveidotajai teātra ainai. Tas nav nemaz tik viegli, ja ņemt vērā, ka puisis viņu vēro ar to savu "dzirksteļojošo" skatienu.

- Tu esi lasījusi kriminālkodeksu? – Alekss jautā uz lūpām parādoties rotaļīgam smaidam. Tā ir reta parādība, bet tik skaista savā izpausmē, ka Daniela nespēj novaldīt smaidu. Uz šādu Aleksu varētu vērties mūžīgi.

- Mans puisis ir advokāts, es varu pajautāt viņam. – Meitene attrauc, uz sekundi, šķiet, izsitot Aleksu no līdzsvara. Vēl ne reizi viņa nav saukusi viņu par "savu puisi". Spriežot pēc tā, kas notiek tālāk, viņam tīri labpatīk tāds nosaukums.

Alekss parauj viņu aiz rokām, un pēc brīža viņa attopas guļam gultā. Puisis ir pārlieciens pāri, un viņa lūpas karsti gulst uz viņas. Daniela, šķiet, jau sāk pierast pie tamlīdzīgiem jūtu uzplaiksnījumiem, jo pēc nepilnas sekundes viņas roka ir ieķērusies morfeja kreklā, bet lūpas atbild skūpstam. Pietiek Aleksam ar vienu roku pieskarties viņas viduklim, kad mugura izliecas, kā tiecoties tuvāk puisim. To sajutis, morfejs viegli pasmaida, pirms atkal savienoties ar meiteni skūpstā. Patīkami vēsie pirksti paslīd zem krekla, liekot visam ķermenim nodrebēt.

Skaļs kliedziens no blakus istabas iztrūcina puisi. Alekss spēji paceļ galvu un nolūkojas taisni sienā. Aiz tās guļ Anna. Vai vismaz viņai tur būtu jāguļ. Kliedziens aptrūkstas, tā vietā stājoties raudām.

Alekss nopūšas, izlaiž pirkstus cauri tumšajiem matiem un atliecas uz atpakaļu. – Anna atkal murgo. Man jāiet, piedod.

Danielas garastāvoklis strauji mainās. Kliedziens no blakusistabas izklausījās patiesi pārbiedēts, tā neviens nekliedz bez iemesla. Vēl vairāk viņu pārsteidz Aleksa reakcija. Kļūst skaidrs, ka kas tāds notiek jau ne pirmo reizi.

- Pagaidi, es arī iešu. – Meitene īsi attrauc, jau celdamās kājās. Alekss vien nomurmina, lai viņa nāk, bet pats pazūd. Skatiens skaidri pauž, ka viņš satraucas par Annu, tomēr pamet šo vietu negribīgi. Ezim netiek veltīta ne kripata uzmanības.