IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

48

Kā jau to varēja paredzēt, visi pārējie dzirdēja Paula kliedzienus jau krietni ātrāk un tagad ir iekārtojušies viesistabā. Vienīgā brīvā vieta ir palikusi blakus Rinaldam uz mazā ādas dīvāniņa. Meitene to aizņem, lai arī sajūta, ka puisis viņu ienīst, ne uz brīdi nepamet prātu. Dīvaini, viņš nekādi neizpauž savu nepatiku. Pat otrādi – viņš viegli uzsmaida nācējai. Varētu teikt, ka Daniela pati sevi pārliecina par pārējo negatīvo attieksmi. Vienīgā, kura tik tiešām velta meitenei kādu nepārāk glaimojošu skatienu, ir Linda. Pat Alekss nepievērš nekādu uzmanību nācējai.

- Annas stāvoklis uzlabojas. – Pauls paziņo, nostādamies morfeju un viņu vecāku priekšā gluži kā karavadonis pirms armijas. Diez ko liela atšķirība abos šajos salīdzinājumos nav. – Esam visai droši, ka viņa izies no komas.

Rinalds saskatās ar dvīnēm. Skatienos pavīd atvieglojuma atblāzma, tomēr vairāk par to – satraukums. Daniela pilnībā izprot šādu reakciju. Notiekošais liek domāt, ka katram no viņiem būs jāiekrīt komā, lai vēlāk no tās izietu. Vai tik tiešām būs jādara kas tāds, lai paliktu starp dzīvajiem? Meitenei nav skaidrs kā viņa jūtas par sev iedalīto lomu. Visiem šeit esošajiem ir skaidrs – nākamās sarakstā ir dvīnes, tad Rinalds un pašās beigās Daniela un Alekss. Labi attīstītās spējas dod iespēju noturēties ilgāk, tomēr tajā pašā laikā viņi būs visizmocītākie – sapņi lēni kļūs aizvien agresīvāki, katru nakti prasot aizvien lielāku spēku patēriņu. Pauls bija sacījis, ka pēc 3 sapņos pavadītas nakts sākas ķermeņa izmaiņas. Nav līdz galam skaidrs kādēļ iestāsties koma – spēku izsīkšanas vai vīrusa dēļ.

- Super, ko lai saka. Tagad tikai jāpagaida līdz arī visi pārējie atslēgsies. – Linda indīgi nosaka, pievēršot sev vīrieša skatienu.

- Tu tā domā? – Viņš pilnīgi mierīgā balsī jautā.

- Paul, paskaties apkārt! – Linda nokliedzas, ar plašu žestu norādīdama uz apkārtējiem. Balsī ieskanas izmisuma nots. – Mēs ar Artu šodien knapi izvēlāmies no sapņa. Nekur nav teikts, ka nākamreiz mums tas izdosies. Pirmo reizi dzīvē Rinalda joku krājums ir izsīcis. Alekss pēc ilgstošas, gadiem garas pauzes atļāvās izrādīt kaut kādas emocijas. Tā, starp citu, ir nopietna pazīme. Daniela...

Meitene uz brīdi apraujas, uzlūkodama viņu. Rodas iespaids, ka runātāja nespēj piemeklēt īstos vārdus. – Daniela pinas uzreiz ar diviem. Es gan nezinu, varbūt tā viņai ir norma.

No šoka gaisa padeve uz mirkli aptrūkstas. Pie velna, ko!? Kādi divi!? Kāpēc Linda ir informēta par Danielas dzīvi labāk, nekā viņa pati!?

- Kas tas par bezsakaru? – Atskan aizkaitināts jautājums. Pat Rinalds skeptiski uzlūko Lindu, skaidri ļaudams noprast, ka netic šādai iespējamībai. Alekss novērš skatienu no ainavas aiz loga, un pievēršas telpā notiekošajam. Acis slīd no Danielas uz Lindu un otrādi, kā analizējot redzēto.

- Es redzēju tevi uz verandas. Ar Evertu. – Dvīne paziņo un tūliņ uzvaroši pasmaida, manīdama kā Daniela novēršas. Šī vieglā kustība atklāj visu patiesību. Tā atklāj, ka meitene nemelo. Rinalda uzacs paceļas uz augšu aiz pārsteiguma.

- Labi, pieņemsim. – Daniela izdveš, nemanāmi ievilkdama gaisu, un, palūkodamās Lindai tieši acīs. Dvīne ir sākusi uzvesties uzbrūkuši, tomēr ir neveiksmīgi izvēlējusies mērķi. Viņa nedos sevi samīdīt. – Tas būtu noziegums?

Lindas zaļganās acis iedegas naidā. Tā pirmssākumi ir līdz galam neizprotami. – Tu nevari tikties uzreiz ar diviem, Daniela. Tev ir jāliek miers kādam no viņiem. Es tev ieteiktu sekot manis iepriekš dotajam ieteikumam.

Meitene apzināti nenosauc Aleksa vārdu skaļi. Visi to tik un tā zina. Pat Pauls. Vīrietis nepārtrauc dialogu, vien klusi gaida līdz tas beigsies. Vai līdz kāds nemetīsies otram pie kakla.

Uz mēles deg simtiem atbilžu variantu. Jebkurš no tiem spētu nokaitināt Lindu līdz baltkvēlei, spētu aizvainot viņu. Tomēr Daniela nolemj nevesties uz provokācijām. Linda cenšas sadusmot meiteni. Nekā nebūs. Tādu prieku dvīnei viņa nesagādās.

Uzbūrusi uz sejas vienaldzīgu, aukstu sejas izteiksmi, viņa izdveš. – Paldies par tavu viedokli, Linda. Tas netiks ņemts vērā.

Ja pāris sekundes atpakaļ meitenes sejā bija lasāma uzvaras garša un augstprātība, tad tagad tas viss ar skaļu "bladāc" atsitas pret zemi. Daniela saņem TĀDU skatienu, ka iekšpusē viss saspringst, jebkurā mirklī gaidot sitienu.

- Pietiek! – Pauls iesaucas, acīmredzot manīdams, ka tik vienkārši šī saruna nebeigsies. – Pietiek mesties viens otram virsū. Es visu saprotu. Jūs esat ieslēgti šajā mājā, gluži kā cietumā. Tas liek jums justies kā dzīvniekiem, kuri ir iedzīti krātiņā. Svarīgi ir atcerēties, ka mēs neesam dzīvnieki. Mēs esam cilvēki un mūsu spēks ir vienotībā. Tā vietā, lai nostātos pozīcija "katrs pats par sevi", kļūstiet par komandu. Atbalstiet viens otru, saprotiet, ka jūs visi pārdzīvojat vienu un to pašu. Atbalsts ir labākais, ko varat dāvāt viens otram. Patstāvīgie strīdi, kurus es šodien vēroju, novedīs jūs tikai pie nervu sabrukuma.

- Viens par visiem un visi par vienu? – Rinalds jautā, viegli pasmaidīdams. – To tu mēģināji pateikt, muskitieri?

Paula lūpas saliecas vieglā smaidā, un skatiens mazliet atmaigst. – Tieši tā, Rinald. Mājas sienas, Annas smagais stāvoklis, slimība, kura ar katru dienu kļūst aizvien spēcīgāka... Tas viss izdara neiedomājamu spiedienu uz jūsu emocijām. Es nekad dzīvē nevienam nenovēlētu piedzīvot to, ko piedzīvojat jūs šobrīd, bet, kas notiek, tas notiek. Jūsu uzdevums ir nezaudēt ticību. Annai kļūst labāk, mums ir radušās idejas kā uzvarēt vīrusu, vairumam no jums drudzis padodas zāļu ietekmei.

Neviens neatbild. Daniela mana, ka skatienos jau atkal pavīd vāra cerības dzirksts. Tā jau sen šeit nebija manīta.

- Daniela, Aleks? – Pauls pievērš sev abu vecāko morfeju uzmanību. – Kā jūtaties?

Kā Daniela jūtas? – ķermenis deg, kaulu sāpes nedod mieru, bet galva pulsē kā traka. Domās maisās nepārvarama vēlme iziet ārā – aukstā gaisā. Iespējams, tas kaut uz sekundi mazinātu karstumu. Tomēr meitene turpina ignorēt šīs sajūtas. Jo vairāk zāļu Pauls dod, jo sliktāk tās iedarbojas.

- Normāli. – Viņa izdveš. Alekss atbild tieši tāpat, lai arī pat Daniela, kurai līdz ārsta statusam ir vēl tālāk kā līdz mēnesim, spēj saskatīt, cik slikti viņš jūtas. Visticamāk arī pati meitene neizskatās diez ko labāk. Pauls velta abiem pa skeptiskam skatienam, ļaujot noprast, ka viņš nenoticēja ne vārdam. – Vēlāk es ieradīšos ar termometru.

Aleksa skatiens uz brīdi pārmijas ar Danielas, taču meitene tūliņ novēršas. Šajā istabā ir pietiekami paranoiķu, kuri katru skatienu iztulkos sev tīkamā veidā.

Klusumu pārtrauc skaļš kliedziens.

- A...Aleks!!! – Atskan sauciens no augšstāva. Tam seko mazliet klusākas raudas un vaimanas. Balss ir mazliet aizsmakusi, tomēr nav nekādu šaubu – saucēja ir Anna.