SVEŠS MANTOJUMS

5

Ziniet, kas ir vēl šausmīgāk nekā saslimt vasarā? Saslimt vasaras beigās, divas dienas pirms skolas! Tajā laikā, kad Rebeka visu diennakti pavadīja atrakciju parkos vai tusiņos un ēda dārgās kafejnīcās, es gulēju mājās, ēdu sviestmaizes un centos neatstiept kājas. Lai arī kādas tabletes es nedzertu, temperatūra un galvassāpes tām nepakļāvās. Galu galā man beidzās visas pretsāpju zāles, un es par to pat neieminējos Rebekai – manam dīlerim, jo tā būtu vien lieka naudas šķiešana. Priecēja vien tas, ka ar katru dienu kļuva mazliet vieglāk – temperatūra kritās, galvassāpes mazinājās, bet apsārtums ap atslēgas kaulu beidzot sāka zust, atklājot dīvainas, pēc skata izbalējušas līnijas, it kā es būtu sauļojusies ar kaut kādu zvejnieku tīklu uz sevis. Es gan esmu visai droša, ka pie vainas ir pašas nemiers – es skrāpēju nabaga ādu katru reizi, kad tā sāka dedzināt vai niezēt.

- Es domāju, ka mums ar Manelu varētu kaut kas iznākt. – Rebeka nosaka klausulē, liekot man nobolīt acis un apgriezties uz muguras savā gultā. – Mēs visu laiku sarakstāmies, viņš sūta bildes no Seišelu salām. Šodien viņš pat atsūtīja bildi ar sirsniņas formas balonu un uzrakstīja, ka nopirka to ar mērķi vismaz uz brīdi sajust mani viņam blakus. Parīt viņš jau būs Spānijā, un es apsveru iespēju aizbraukt ciemos... –

Man jau tāpat ir slikti, kāpēc pašas draudzene padara situāciju tikai sliktāku?

- Cik romantiski! – Sarkastiski bilstu, liekot Rebekai nopūsties.

– Dažreiz es tiešām nesaprotu kāpēc joprojām ar tevi draudzējos.

- Jo es esmu vienīgā, kas var tevi uzklausīt ilgāk par pāris minūtēm, nenopelnot nervu sabrukumu. – Nomurminu un klusi iesmejos, vienlaicīgi vērojot griestus. Vienīgais gaismas avots istabā ir lavas lampa, kura met uz apkārtni zilganu, spīguļiem pilnu gaismu.

Draudzene tajā laikā jau skaļi pūš, paužot savu neapmierinātību. – Meli un provokācija, meli un provokācija. -

Vārdi tā īsti arī neuzkavējas manā apziņā. Jau kuro reizi šī vakara laikā mani apņem dīvaini sajūta, ka kaut kas nav labi, kaut kas liek satraukties un sirdij sākt sisties straujāk, lai arī pašai izprotama iemesla tam nav. To pat nevar nosaukt par nojausmu... Nē, tā ir pārliecība, kura nāk no pašām dzīlēm – no tik tāla nostūra, ka pat man nav atslēgas.

- Tu rīt iesi uz skolu? – Klusumu pārtrauc Rebekas balss. Spriežot pēc skaņām fonā, viņa šobrīd ir ārā. Mani gan tas īpaši nepārsteidz. Ir 01:23, bet manu draudzeni tas nekad nav apstādinājis.

- Jā. – Tik īss vārds, bet tik grūti to pateikt, neizjūtot skumjas. Skola nedrīkst sākties tik agri. – Es jau šodien neaizgāju uz 1.septembra pasākumu. Nedomāju, ka tā vajadzētu iesākt gadu. Man ir jānonāk starp dzīvajiem, lai sajustos kā viena no viņiem. Tā slimība liek justies ne savā ādā. –

– Kā tu šodien jūties?

- Gandrīz labi. Temperatūra nav bijusi augstāka par 37,4. – Nosaku. – Vismaz vairs nešķiet, ka galvā zibens sper. –

- Runājot par zibeni – es šodien runāju ar Manelu un... –

Es nedodu draudzenei pabeigt. Šīs sarunas laikā es pārāk bieži esmu dzirdēju tā vīrieša vārdu. – Ļoti aizraujoši, Rebeka, bet man sāk sāpēt galva no tava drauga vārda vien. –

- Tev vienkārši skauž. – Viņa spītīgi atcērt, pirms turpināt. – Manels teica, ka tagad uz salām ir baigi tumšas debesis, tādas riktīgi melnas un ir vien laika jautājums, kad sāks zibeņot, kas ir dīvaini, ja ņemt vērā to, ka laika ziņās bija rakstīts par skaidrām debesīm. Viņš teica, ka salas tādējādi pauž, cik ļoti tām pietrūkstam mēs. –

Mēs? Es tur vairs netaisos rādīties. Nekad.

- Paldies par tik noderīgo informāciju. Nezinu, kā es spētu aizmigt bez šīs ziņas. – Sarkastiski novelku, pirms plati nožāvāties. Miegs tā vien velk mani savās skavās, taču es visiem spēkiem pretojos, pati īsti nesaprasdama kādēļ. Rīt uz skolu...

- Ej gulēt, bērns. – Rebeka otrā klausules galā nosaka.

- Labi, labi. – Nomurminu klausulē, pirms Rebeka nav paspējusi norunāt mani līdz nāvei. – Es eju gulēt. –

- Labs bērns. – Draudzene apmierināti nomurmina. – Arlabunakti. –

Atbildes vietā es nomurminu kaut ko nesaprotamu un noceļu klausuli. Istabu strauji pārņem pilnīgs klusums. Ir dzirdama vien mana klusā elpa. Vairākas garas sekundes baudu šo mieru, pirms tomēr paklausīt Rebekai.

Tā kā pidžamu es neesmu nemaz vilkusi nost, man atliek vien palīst zem segas un apskaut otru spilvenu. Bērnībā spilvena vietā bija paliels rotaļu lācis, kuru man uzdāvināja par godu pirmajam izrautajam piena zobam, taču augot lielākai lācis kaut kur izgaisa un nāca spilvens. Tas ir sens paradums, no kura ir sasodīti grūti tikt vaļā. Es vienreiz mēģināju gulēt bez otra spilvena, bez rotaļlietām... Kad es pamodos, mana galva bija novietota uz matrača, bet pats spilvens baudīja manus apskāvienus.

Šādos brīžos es no tiesas apskaužu Rebeku, kurai lekcijas ir tikai vakarā...

Negribīgi, tomēr es aizveru acis un acumirklī aizmiegu. Otrā realitātes galā mani jau sagaida murgs...