SVEŠS MANTOJUMS

61

Ne reizi vien man ir gadĪjies dzirdēt izteicienu "klusums pirms vētras", bet vien tagad es patiesi izpratu to un cik biedējošs klusums vispār spēj būt. Nebilstot ne vārda, Dominiks izdzēsa visu cietušo atmiņu, tajā skaitā arī līdz miesām trīcošās meitenes, un tikpat klusi pameta kafejnīcu, lai apsēstos mašīnā. Man bija nepieciešams krietns laiks, lai vispār izlemtu par labu sekošanai. Man, vai ziniet, ir pašsaglabāšanās instinkts un tas skaļi kliedza, lai vācos tālāk no tā tipa.

Beidzot iekāpusi mašīnā, es mēmi vēroju kā Dominiks to iedarbina un pamet mūsu pieturas punktu. Vien vēlāk es iedomājos, ka gudrāk būtu sēsties aizmugurē, kur vīrietim būtu grūtāk mani nogalināt.

Labu brīdi valda klusums. Pirksti ir cieši aptvēruši stūri un iznicinošais skatiens agresīvi vēro ceļu. Es steidzīgi novēršos. Labāk es vērošu kā mēs pabraucam garām vientuļiem veikaliņiem ar krievu burtiem rakstītiem nosaukumiem, nekā degšu šajā skatienā. Situācija izklausās visai nepatīkama, vai ne? Bet, kā jau tas ar mani bieži notiek, es pati to padaru sliktāku – es nespēju novaldīt smaidu. Es tikko tiku galā ar diviem buldogiem, tādējādi aizsargājot meiteni un sevi tajā skaitā. Tie bija parasti cilvēki, bez maģijas, bet tas nemaina to faktu, ka man izdevās sev palīdzēt, es neesmu tik bezjēdzīga kā domāju.

Es salauzu tam čalim degunu. Smaids mazliet noplok. Kur ir robeža? Vai tas nozīmē, ka lēnām kļūstu līdzīga tik nīstajiem magiem? Cik ilgs laiks paies, pirms es sākšu slepkavot? Es vieglītēm sapurinu galvu, aizgaiņājot šīs domas. Man izdevās palikt neskartai situācijā, kurā kādreiz, visai iespējams, būtu kļuvusi par upuri.

- Vai drīkstu uzzināt tava smaida iemeslu? – No pārdomām mani izrauj Dominika balss, liekot gandrīz vai palēkties savā sēdeklī. Kāpēc tā jābiedē? Es paveros uz viņu, lai drīz pēc tā steidzīgi novērstos. Kā lai aizvāc smaidu? Tikko lūpu kaktiņi saliecas uz leju, es atkal atceros notikušo un atgriežos sākuma punktā.

Skaļa nopūta no manas puses piepilda mašīnas salonu. Viens, divi, trīs. Elpo mierīgi. Beidz smaidīt.

- Nekas, nekas. – Nomurminu. Balss ir tāda, it kā es tik tikko valdītos, lai nesāktu smieties. Tā arī ir. Dominika skatiens mani galina!

- Tev liekas, ka tas ir smieklīgi? – Man tiek uzdots jautājums, uz kuru pastāv divas atbildes – tā, kuru grib dzirdēt Dominiks un tā, kura ir patiesa. Nu jau man rodas iespaids, ka smiekli ir tik bieži pieminētais pašaizsardzības paņēmiens. Manas smadzenes cenšas tādējādi mazināt emocionālo spriedzi. Jāsaka gan, nepiemērots laiks un vieta.

- Nē, protams nē. – Nosaku, nemaz neuzdrošinoties skatīties kaut kur citur kā vien ārā pa logu. – Nu... varbūt mazliet. –

- Tātad, tev šķiet, ka sevis apdraudēšana ir pieņemama, ņemot vērā situāciju, kurā atrodamies? – Dominiks jautā, joprojām saglabādams sev raksturīgo kluso toni. Interesanti, vai es kādreiz sadzirdēšu viņu kliedzam dusmās? – Tātad, tev šķiet, ka mēs neesam pietiekamās briesmās? Tu izdomāji tās pievienot patstāvīgi? –

Nopūta atrod savu ceļu pār manām lūpām. Dominiks brīžiem ir tāda drāmas karaliene.

- Tie bija parasti alkoholiķi, Dominik, ne magi. Es vienkārši aizsargāju cilvēku. Neredzu tajā neko sliktu. –

- Kā tu zini, ka tie nebija magi? Tu jau proti lasīt auras un vari atšķirt parastu cilvēku no maga? –

O, jā, šie jautājumi uz kuriem jau iepriekš ir zināmas atbildes, lai liktu justies man vēl sliktāk.

- Nedomāju, ka magiem ir alus vēders, netīrs, gadsimtiem vecs apģērbs un vājums uz mazām meitenēm. – Joka veidā novelku, bet Dominika pirkstu kauliņi kļūst balti.

- Ļoti gudrs spriedums, Džozefīne, ļoti gudrs. Tātad, tagad mēs meklēsim magus pēc viņu ārienes? –

Es klusēju. Viņam patīk visu pārspīlēt. Kopš iesēšanās mašīnā es turu savas domas pie sevis, skaidri zinādama, ka tas izvedīs viņu no pacietības vēl ātrāk, bet neizskatās, ka tas glābs mani īpaši ilgi.

- Šobrīd tu esi meklējamo magu saraksta augšgalā. Jebkurš, kurš uzskatīs sevi par pietiekami spēcīgu, meklēs tevi. Un es varu pilnīgi droši apgalvot, ka tādu ir daudz. Tu vari būt bezgala varena, bet tu nespēsi bēgt mūžīgi. Tas nozīmē to, ka tu nevari izmantot katru iespēju, lai pielietotu savas spējas un pievērstu lieku uzmanību. Ja es tur nebūtu, tie dzērāji aizietu mājās, pastāstītu par notikušo saviem radiem, tie savukārt pastāstītu saviem draugiem, draugi saviem draugiem un tā līdz bezgalībai. Ziņas izplatās ātri, tāpat kā maģijas kāri magi. – Dominiks aizkaitināti izdveš. – Tamlīdzīgas kļūdas var būt letālas. Cik reizes man tas būs jāskaidro? –

Es brīdi klusēju. Šī informācija jau ir iekalta manā galvā. Esmu dzirdējusi to tūkstošiem reižu. Mūs meklē. Mūs grib nogalināt, atņemt spējas. Mana nāve ir neizbēgama.

Pēkšņi viss mans prieks izjūk. Kaklā sakāpj sāpīgs asaru kamols, kuru es tūliņ apstādinu. Nē, nē, nē, es neraudāšu. Es nekad neraudu. Vienalga. Agri vai vēlu es nomiršu.

Es kārtējo reizi sapurinu galvu, kad tajā sāk parādīties nepareizās domas. Vai nebūtu loģiskāk pašai tikt ar to galā? Lai jau maģija netiek nevienam... Neviens nespēs to paņemt no līķa.

Pēkšņi es sajūtu acis dedzinām un uzreiz aizveru plakstiņus. Es neraudāšu. Visu šo mēnešu laikā es neesmu to darījusi un nemainīšu to.

Mašīnā valda klusums, un es ļauju tam sevi nomierināt. Ieelpa, izelpa. Talij, tu esi stipra, tu ar visu tiksi galā. Lēnām asaras atkāpjas, taču kamols kaklā nekur nezūd. Tās skrāpējas, laužoties uz āru. Nekā nebūs.

- Es sapratu. – Pēc brīža izdvešu. Balss nodevīgi aizlūzt, tomēr es neuzdrošinos atvērt acis, lai redzētu Dominika reakciju. Vienkārši lieciet man mieru. Lūdzu.

- Labi. – Tas ir vienīgais, ko viņš pasaka, pirms mašīnas salons iegrimst klusumā.