SVEŠS MANTOJUMS

82

Manā priekšā stāv muskuļots vīrietis formas tērpā. Pietiek salīdzināt viņa būdīgo augumu ar savu, lai kļūtu skaidrs, kurš beigās būs nolīdzināts līdz ar zemi.

- Es... – Iesāku, vien tagad apjauzdama, ka tamlīdzīgas lietas vajag apdomāt pirms nepatikšanām, nevis domāt uz vietas. – Es izgāju pastaigāties.

Vīrietis paceļ uzaci un piesoļo tuvāk, ar savu augumu metot ēnu uz mani. Viņš ir galvas tiesu garāks par mani. Tagad jau es varu saskatīt apveidu labāk un varu izvirzīt minējumu, ka viņš ir tuvs četrdesmit gadu slieksnim. – Tu izgāji pastaigāties trijos pa nakti, netīši aizklīdi labu gabalu no savas mājas un vēl nejaušāk slēpies aiz mājas stūra, vienlaicīgi spīdinot vārtus ar uguns liesmu?

Jā, tieši tā. Kāpēc viņu tas tā pārsteidz? Vai tas ir kas neparasts?

- Ja jau tu tik ļoti gribi tikt laukā no šejienes... – Kareivis iesāk un izkliedz kādu grūti izrunājamu vārdu. Iepriekš es biju apzināti vairījusies, lai no netālu esošās mazās būdiņas mani neredzētu, bet tagad, kad jauns puisis iziet no šī kambarīša, no tā vairs nav jēgas. Mana misija ir izgāzusies.

- Atved šurp Teitu.

Izdzirdot šos vārdus mana sirds pamirst. Teitu? Mana pirmā asociācija, protams, ir Dominiks. Teiti nekad neceļo vienatnē, tāds gudrinieks ir tikai viens. Ja nu...

Lai arī es pavēlu sev būt mierīgai un neveidot secinājumus pirms laika, satraukums pakrūtē tikai aug. Teitu klans ir mazs, tādēļ viņi turas kopā. Ja viņus notver, tad notver veselu grupu, ne pa vienam. Ja nu tas muļķis atgriezās? Ja nu viņš pārdomāja...?

Kad jaunais puisis pazūd skatienam vienā no tuvākajām ēkam, sargs atkal atgriežas pie manis.

- Kad Mariana padzirdēs par tavu nakts pastaigu... – Viņš smīnot iesāk. Spriežot pēc sejas izteiksmes, Ziemassvētki ir pienākuši mēnesi ātrāk. – Teiksim tā, viņa nebūs lielā sajūsmā.

Es iztieku ar lamuvārdiem savā galvā un nebilstu neko skaļi. Domas joprojām griežas ap Teitu.

- Tu neesi pirmā, kas vēlas aizbēgt, un nebūsi pēdējā, kam tas neizdosies. – Pēc ieilgušā klusuma viņš izdveš. – Tava vienīgā iespēja ir sava likteņa pieņemšana. Pietiek sevi žēlot. Vienkārši samierinies ar esošajiem apstākļiem, sāc trenēties, attīsti maģiju un esi lojāla klanam. Tikko tu to izdarīsi, tev tiks dota iespēja tikt ārā. Nelolo ilūziju, ka tev tas izdosies citādā ceļā.

- Esi lojāla klanam... – Nicinoši atkārtoju. – Izklausās pēc tā, ko saka sunim. "Esi lojāls savam saimniekam".

- Pusaudži ir raduši paļauties uz emocijām. Dažreiz tas ir labi, bet gadījumos kā šis... – Tiek ieturēts māksliniecisks klusums, kurš rada manī vēlmi nobolīt acis. Vienas un tās pašas sarunas reizi no reizes. Šķiet, gan viņš, gan Mariana mācījās pēc vienas grāmatas. - Tā ir lieka laika tērēšana. Ko tu darītu, ja tiktu cauri vārtiem? Tu atrodies svešā valstī, tu atrodies pat citā kontinentā. Kā tu izdzīvotu? Aiz vārtiem tu nebūsi drošībā. Jebkurš mags, kuram pavērsies tāda iespēja, tevi nogalinās un, spriežot pēc tā, ko redzēju, tu neesi spējīga sevi aizsargāt.

Es sakniebju lūpas. Manā priekšā tiek likti tik loģiski un likumsakarīgi fakti, ka es neviļus sajūtos jauna un stulba, tieši tāda, kādu mani aprakstīja sekundi atpakaļ. Jā, šīs domas mani bija apciemojušas, bet es tās cītīgi atgrūdu. Es negribu būt kāda īpašums, es negribu būt daļa no klana. Tā bija mana prioritāte. Aiz vārtiem mani gaida nāve, bet es turpinu skriet tai pretī... Ļoti loģiski, es zinu. Manī cīnās divas daļas un abas ir visai spēcīgas. Es nevēlos būt kontrolēta. Tas ir sens paradums. Jau kopš tiem laikiem, kad vecāki izšķīrās, un es paliku pati par sevi, es radu rūpēties par sevi, man nebija noteicēju. Godīgi sakot, man pat tas patika. Es jutos neatkarīga. Doma, ka man kāds pavēlēs, liek asinīm dzīslās vārīties. Nē, nē, nē. Es nevēlos nekādus pavēlniekus.

"Labāk, lai tevi aiz tā žoga kāds nogalina, vai ne?" iekšējā balstiņa ierunājas, liekot man smagi nopūsties. Pārāk sarežģīti.

- Labā ziņa – Mariana jau man paziņoja, ka tu pievienosies manis trenētajai pusaudžu grupai. Es vadīšu fiziskās sagatavotības un kara taktikas stundas. Tuvākajā laikā vēl tiksimies. – Viņš ierunājas, izraujot mani no pārdomām.

Es nepaspēju pat paust savu neapmierinājumu par šiem vārdiem, kad ausis sasniedz zoļu skrapstēšana pret akmeņaino ietvi. Mums tuvojas divi cilvēki.

Kaut tas nebūtu Dominiks, kaut tas nebūtu...