SVEŠS MANTOJUMS

22

Mani izbiedē ne tik daudz pats Dominiks (lai arī tas neizpaliek), cik viņa parādīšanās veids. Man piebiedētu mini-insultu pat mazs bērns, ja viņš uzrastos šajā biedējošajā parkā tik negaidīti.

Vīrietis, atšķirībā no manis, ir ģērbies piemēroti laikapstākļiem, tādēļ septembra pēdējo dienu vēsums viņu īpaši neskar. Es, savukārt, trīcošām no aukstuma kājām turpinu atkāpties, vienlaicīgi gudrodama izeju no šīs situācijas. Tagad es tik tiešām sāku saprast cik noderīga varētu būt Salvadoru klana īpašā spēja – teleportācija. Diemžēl, man nākas iztikt ar dabas dāvāto un izmantot kājas. Dominiks gan nepaliek parādā un atbild uz katru manu nestabilo soli ar mierīgu izteiksmi un nesteidzīgu gaitu. Viņš nešķiet ļauns vai draudošs, lai arī es skaidri zinu, ka izskats ir mānīgs.

- Es netaisos tev atņemt spējas, Džozefīne. – Skolotājs mierīgā balsī nosaka. Es, kā jau vienmēr, ignorēju to faktu, ka viņš ne reizi nav nosaucis mani īstajā vārdā, un nicinoši iesmejos.

- Ak, tad jau tu man atstāj otru iespēju, ko? – Norūcu, lai arī balss teikuma vidū aizlūzt un man nākas noklepoties. Ja es pārdzīvošu šo sarunu, man būs jāiedzer kāda pretsaaukstēšanās tēja, ja vien nevēlos nevēlos pataisīt savu soprānu par basu. Šīs domas bezsakarība tikai kārtējo reizi pierāda cik izmisusi esmu. – Vācies pie velna, Dominik! Vai arī man labāk tevi saukt par Damianu? –

Vīrietis tikko manāmi pasmaida un noliec galvu uz sānu, biezajiem brūnajiem matiem sasveroties uz sānu. Lai arī ik pa brīdim uzpūš vējš, neviena šķipsna nenokrīt priekšā acīm. Kādreiz es to nosauktu par parastu sakritību, bet tagad es sāku domāt vai tik tas kaut kā nav saistīts ar visu to maģijas padarīšanu.

- Cilvēkos būtu labāk, ja tu sauktu mani par Dominiku. – Skolotājs paskaidro, it kā tas nebūtu nekas neparasts. – Tev ir jāsaprot, ka es nenodarīšu tev neko sliktu. Ja es to būtu gribējis, tu jau sen gulētu zem zemes. –

- Jā, es dzirdēju jūsu sarunu. – Izdvešu un nomēdu tonī kādā viņš bija runājis ar saviem magu draugiem. – "Es visu kontrolēju". –

Šo brīdi es izmantoju, lai izdarītu izmisuma un baiļu vadītu lēmumu – skrietu prom. Ignorējot taciņu, es sāku skriet pa taisno cauri visam parkam. Ņemot vērā pārsalušos locekļus un pilnīgu parka nepārzināšanu, tas jau sākotnēji ir muļķīgs lēmums. Paiet labi ja trīs sekundes, kad sekotājs mani sasniedz un parauj aiz pleca, neļaujot turpināt bēgšanu. Vēl pēc brīža spēcīgas rokas apvijas ap manu vidukli, uzreiz ļaujot skaidri saprast, ka ar tādu spēku es mēroties nevaru. Es, protams, tūliņ ņemos rauties prom, cenšos iesist viņam. Vienlaicīgi ar to es iepazīstinu Dominiku ar savām nesliktajām lamuvārdu zināšanām, darīdama to ar īpašu entuziasmu.

Kad es tieku līdz viņa dzīvniecisko līdzinieku pārklāsta, vīrietis mani pārtrauc. Balss skan visai klusi, taču kaut kas tajā liek man uz apklust. – Nomierinies, es tev neko nedarīšu, zvēru! –

Uz sekundi es pilnībā mitējos kustēties un kliegt. Apziņa nomierinās, prāts atgūst skaidrību...

Un tad es saprotu, ka pret mani tiek pielietota maģija. ĀZIS!

- Neuzdrošinies izmantot savu maģiju pret mani! – Nokliedzos un izraujos no tvēriena. Dominiks īpaši nepretojas.

- Piedod, man vajadzēja kaut kā tevi nomierināt. – Vīrietis paskaidro. Zeltainās acis brīdi lūkojas uz kaut ko virs manas galvas. Drošības labad es atskatos vai man aiz muguras kāds nestāv, taču nevienu neieraugu. Manījis manu nesaprotošo skatienu, viņš paskaidro. – Aura. –

Aura? Man nav ne jausmas, ko viņš gribēja ar to pateikt, un, godīgi sakot, tas mani īpaši neinteresē. Labāk šo laiku es pavadīšu nolādot savu "dārgo" skolotāju, tas man padodas krietni labāk.

- Varbūt tu neesi manījis, bet es jau no sākta gala negribēju, lai tu parādies manā dzīvē, bet tu turpināji uzstājīgi tajā līzt. Tagad ir skaidrs kādēļ, tāpat kā tas, ka tev ir jāturas no manis pa gabalu! Tu teici, ka jebkurš mags vēlēsies atņemt manas spējas, taču aizmirsi pieminēt, ka pats esi viens no šiem magiem. – Nokliedzos, ignorēdama iespējamību, ka šobrīd mani dzird kāds cilvēks, un visticamāk domā, ka manā galvā trūkst pāris (vai vairāk) skrūvīšu. Esmu pārāk dusmīga, pārsalusi, izmisusi un izvesta no pacietības, lai par to uztrauktos.

- Jā, es esmu mags, taču tas nenozīmē, ka es vēlos tev nodarīt pāri. Tieši otrādi. Es jau no sākta gala meklēju tevi ar mērķī pasargāt. Tev ir nepieciešams kāds, kurš tev palīdzēs. Savādāk tu neizdzīvosi. – Vīrietis nosaka, neatraudams no manis savas zeltainās acis.

Nevēlas nodarīt pāri? Vēlējās palīdzēt? Vai viņaprāt esmu trīsgadīga meitenīte, kura tam noticēs?

- Cik cēli no tavas puses! Vai tev iedeva pa galvu kāds maģiskais āmurs, un tagad tu esi vienīgais pasaulē eksistējošais mags, kurš nevēlas mani apzagt, nogalināt vai pataisīt par vesela bērnudārza māti? –

Dominiks aizkaitināti nopūšas, skaidri pauzdams, ka viņš ir noguris atkārtot vienu un to pašu.

- Ja es būtu gribējis tev atņemt spējas, tici man, es jau būtu to izdarījis. Šobrīd tu esi nevarīgāka par zīdaini, man tas nesagādātu īpašas problēmas. – Vīrietis atcērt, vairs nepiepūlēdamies, lai izklausītos saprotošs un mierīgs. Viņš liekas drīzāk aizkaitināts. - Varbūt mēs vienkārši atgriezīsimies atpakaļ un parunāsim siltumā? Es gādāju ne tikai par tavu maģiju, bet arī veselību. Ja es pareizi atceros, atrašanās ārā vienīgi īsā pidžamā un mētelī nenāk par labu ķermenim. –

Es vienkārši nedroši veros skolotājā. Intuīcija saka, ka viņš nemelo, taču es tik un tā neesmu droša. Vai var ticēt iekšējai balsij? Varbūt sekot pirmajam instinktam un vienkārši turpināt apsaukāt viņu?

Auksta vēja brāzma palīdz man pieņemt galējo lēmumu. Es varu turpināt savu lamuvārdu terapiju arī mājā, vai ne?