SVEŠS MANTOJUMS

35

Vakars izvērtās visai jauks.

Es pajokoju.

Dominiks pavēlēja (šo vārdu visvisvistiešākajā nozīmē) uzvilkt iepriekš iegādāto sporta tērpu un aizstiepa uz jau iepazīto kaktusu audzi.

- Varbūt tagad beidzot paskaidrosi? – Jautāju, mūsu gājienam beidzoties. Zem kājām ir smiltis, visapkārt adatainie monstri, bet visļaunākais no visiem – Dominiks, nostājas man iepretim. Arī viņš izskatās pēc Nike kompānijas zvaigznes, kas mazliet satrauc.

- Nē. – Viņš mierīgi attrauc un ar skatienu apvelk visu apkārtni, izskatīdamies no tiesas koncentrējies. Iekšējā balss saka priekšā, ka šobrīd mags dara kaut ko saistītu ar maģiju, un tas prasa lielu koncentrēšanos.

- Vai komplektā ar valodas zināšanām nāk arī himna? Vai tu zini Latvijas vai Izraēlas himnu? – Jautāju, lūpām saliecoties smaidā. Kāpēc Dominika kaitināšana ir tik patīkama nodarbe? Lai arī vīrietis nebilst ne vārda, es turpinu.

- Tu vari to nodziedāt? – Turpinu iztaujāšanu, piesoļojot tuvāk. Balss saites saspringst, un es sāku pilnā kaklā dziedāt Latvijas himnu.

Nenovērzdams skatienu no horizonta, vīrietis klusi ierunājas. – Tu taču saproti, ka šobrīd palielini laiku, kuru mēs šeit pavadīsim? –

Dziesma acumirklī apklust. Tā ir šantāža? Man gribas atcirst ko dzēlīgu, tomēr veselais saprāts, par laimi, mani apstādina. Es pazīstu Dominiku pietiekami labi, lai zinātu, ka viņš tik tiešām to izdarīs, neatkarībā no tā vai tas ir fiziski iespējams.

Vīrietis beidzot novēršas no apkārtnes pētīšanas. – Tagad neviens, izņemot mūs pašus, nespēs ieiet šajā teritorijā. –

- Un ja nu viņi mūs vienkārši ierauga? –

Mags mani aplūko tā, it kā es būtu lielākā muļķe pasaulē. – Es esmu mentālais mags. Tu tiešām domā, ka es nesajutīšu apkārt esošos cilvēkus? –

Es vien nosmīnu. Man joprojām šķiet dīvaini, ka vīrietis ir spējīgs sajust... kaut ko. Kā to vispār sauc?

- Kā tas darbojas? Tu lasi domas vai... –

Izskatās, ka Dominikam ir daudz nosodošu skatienu arsenālā, jo es saņemu otru vien pāris sekundes vēlāk par pirmo. – Cik bieži tu domā skaidri? –

Es apmulstu. Ko? Domāt skaidri? Vai runa iet par alkoholu..?

Ignorēdams atbildes neesamību, viņš turpina. – Cilvēki reti formulē domu savā galvā, lielākoties tās ir sajūtas, emociju kopums. Normālos apstākļos es vienkārši uzķeru personas īpašo auru, īpašo dzīvības enerģiju. Ja vēlos, varu doties arī tālāk un tad jau notiek kas līdzīgs domu lasīšanai tikai bez domām. –

Biedējoši...

Dominiks viegli nosmīkņā, ļaujot noprast, ka arī to viņš ir sajutis.

- Tu nevarētu to savu... radaru izslēgt? – Aizkaitināti jautāju.

- Varu. – Viņš īsi attrauc, taču nedod zināt neko vairāk. Vīrieša roka pasniedzas pēc kaut kā bikšu kabatā.

Pēc mirkļa manam skatienam paveras sudraba ķēdīte ar miniatūru kuloniņu galā. Tas ir veidots apļa formā un gandrīz visā izmērā plešas stilizēta saule. Lai arī rotājums ir pavisam mazs un tik tikko manāms, man tas uzreiz iepatīkas.

- Nolēmi pamainīt stilu? – Uzjautrināti jautāju.

Kā jau ierasts, mani vārdi tiek noignorēti. Tā vietā Dominiks uzmanīgi atdarī ķēdīti un piesoļo pie manis. Mans apjukums tikai palielinās, kad viņš nostājas man aiz muguras un noņem zirgastes galu no kakla.