SVEŠS MANTOJUMS

56

Vairākas mokošas stundas vēlāk Dominiks apstādina mašīnu iepretim kādam paplukušam motelim un nežēlīgā cīņā saķeras divas manas puses – pirmā, kura pateicas visiem augstākajiem spēkiem par to, ka šoreiz nebūs jānakšņo teltī vai alā, un otra, kura to vien grib, kā pažēloties par iestādes atbaidošo izskatu. Vai mani šeit nenoēdīs patstāvīgie klienti - žurkas, prusaki un blusas?

- Dzīvot bagāti neaizliegsi, ko? – Nenoturos un sarkastiski nosaku, pirms paķert vienu no somām un, nesagaidot Dominiku, doties iekšā. Pēdējās divas stundas mana prāta aizsardzība ir nokritusies gandrīz līdz nullei, taču es saglabāju kara gatavību – tikko es sajutīšu vīrieša taustekļus savā prātā, es atkal uzcelšu sienu. Būsim reāli, ir bezjēdzīgi un nogurdinoši turēt šo bloku patstāvīgi.

Kad mēs iesoļojam iekšā, Dominiks ātri vien iegādājas mums numuru ar !pārsteigums! divām atsevišķām gultām. Laikam pat viņam apnika ķircināt mani par pārlieku apskāvienu mīlēšanu. Lai arī numuriņš ir visas apšaubāma izskata – tajā ir vien divas vientuļas gultas, naktsskapītis starp tām un neliela dušas telpa, es ātri vien saprotu, ka man ir vienalga – pēc mokoši garlaicīgā ceļa es vēlos vienu – beidzot sajusties tīrai. Kalnos, vai ziniet, nav pieejamas dušas. Tieši tāpēc es pirmām kārtām izvelku no somas pidžamu un pēc tā pazūdu dušas telpā. Viss, nākamās 30 minūtes es esmu ārpus šīs pasaules robežām.

Lai arī flīzes uz telpas sienām izskatās draudīgi tuvas krišanai, es bez ilgas domāšanas novelku netīro apģēbu un palienu zem dušas verdošās strūklas. Citos apstākļos es būtu acumirklī pagriezusi ūdens temperatūru divreiz mazāku, taču tagad dedzinošā sajūta šķiet pat patīkama un relaksējoša. Es zinu, ka dušas sākotnējais mērķis ir padarīt mūs tīrus, tomēr es nespēju pretoties dziņai vienkārši ļaut sev beidzot atslābst. Lai ko arī Dominiks neteiktu, es jūtos lepna par sevi – ja man 3 mēnešus atpakaļ pateiktu, ka es būšu daļa no maģiskās pasaules un tā arī centīsies panākt manu nāvi, es, pirmkārt, nenoticētu, un, otrkārt, samazinātu savas dzīves ilgumu no vidējā dzīves ilguma Latvijā - 74 gadiem līdz 17 gadiem un 9 mēnešiem, kas nozīmē to, ka šobrīd es jau būtu divus mēnešus kā mirusi. Bet nē, te nu es stāvu zem verdošas ūdens strūklas kādā pēc remonta kliedzošā moteļa vannasistabā un brīnos, ka vēl elpoju. Ir grūti noticēt cik ātri mainās mūsu prioritātes.

Mazliet piepacēlusi galvu, es ļauju ūdenim plūst gar seju un vairākās mazākās strūkliņās tecēt arī nost no tās. Acis ir aizvērtas, elpa – vienmērīga, bet ausis sasniedz vien ūdens šalkoņa. Pēc Dominika vārdiem biju gulējusi vairāk kā diennakti... Ņemot vērā nogurumu, kuru šobrīd izjūtu, ir grūti tam noticēt. Liekas, pilnai laimei man vajag vismaz vēl vienu diennakti miega. Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka vēl nesen mani centās nosaldēt un pat apēst brokastīs (mazliet "cilvēka stilbiņu" koijotam gan tika). Vai internetā ir atrodama gulēšanas norma pēc šādiem piedzīvojumiem? Būtu labi, ja tur būtu pieejama arī pamācība "Kā saprast Dominiku?", jo pagaidām es tieku galā pašvaki. Bieži vien saka, ka sievietes ir neloģiskas, bet ir skaidrs, ka tie dižie runātāji vienkārši nav sastapušies ar manu skolotāju. Vienu brīdi man šķiet, ka viņš jūtas visai normāli manā sabiedrībā un pat, iespējams, jūt kaut ko pret mani (es zinu, ka tas ir visai naivi no manas puses, ņemot vērā maga dažbrīd neciešamo uzvedību, bet dažbrīd viņš tik tiešām dod iemeslu tamlīdzīgām domām). Eh, ja vien mani tagad dzirdētu Rebeka. Viņa tādās lietās ir eksperte. Es pati jūtos kā spoguļu labirintā – tikko es paspēju nodomāt, ka beidzot esmu atradusi īsto ceļu, kad ieskrienu ar seju stiklā. Kur man vispār prāts ieķerties tajā bezjūtu baļķī pieaugušo žurnāla modeļa veidolā? Jā, jā, es atzīstu, ka viņš ir izskatīgs, ja neteikt vairāk, bet tas nemaina to faktu, ka magam ir raksturīgas tādas īpašības kā spītība, slāpēta agresija, ietiepība un vēl vesela čupa ar neglaimojošiem epitetiem, kurus nedrīkstu pielietot kāda klātbūtnē. Kāpēc man vienmēr tā neveicas? Kāpēc es nevarēju iemīleties kādā parastā, sirsnīgā puisī, kurš man gatavotu garšīgu ēdienu un katru vakaru mēs dalītos savos iespaidos par vēl vienu mierīgo, uzbrukumu liegto dienu? Nē, es taču esmu Talija, tas nav stāsts par mani. Man, lūdzu, kaut ko sarežģītu, nāvīgi bīstamu un pretēju tam, ko es vēlos.