SVEŠS MANTOJUMS

162

Kad es pametu sporta zāli, saule ir jau gandrīz zudusi aiz horizonta un ielās var sastapt ne mazums cilvēku, kuri atgriežas no treniņiem, sasvīdušajām sejām spīdot jau pa gabalu. Es gan neko nevaru iebilst, jo pati neesmu labāka. Dominiks ar savu cīņas mākslu pamatīgi nomocīja mani. Būtu mocījis vēl ilgāk, ja vien neatnāktu viņa māte – mana glābēja. Ziņkārība ir milzīga, gribas doties pretējā virzienā pie Dominika un uzzināt, par ko viņi runā, kā viņš uzvedas. Zinot viņa raksturu, ir liela iespēja, ka vīrietis tēlos iedomīgu pāvu un atraidīs māti. Par to es viņam kārtīgi sadotu pa galvu.

Es esmu burtiski pāris metru attālumā no mājas, kad sadzirdu pazīstamu balsi mani saucam. Drīz vien arī Logana smaidošā seja atklājas skatienam. – Re, mana skaistule ir dzīva! Nebiju tevi redzējis visu dienu, domāju, ka atkal aizteleportējies pie Teitiem.

Pie Teitiem, Džonatana? Nē, paldies, iztikšu.

- Pirmkārt, es neesmu tava skaistule. Otrkārt, es vēl esmu pie vesela saprāta un otrreiz to kļūdu nepieļaušu. – Izdvešu, atvērdama mājas durvis. Logans, negaidīdams uzaicinājumu, pieskrien man priekšā un pirmais metas pie ledusskapja.

- Kur ir pica?- Ausis sasniedz vīlies ņurdiens no ledusskapja dziļumiem. Halks tajā laikā skaļi ieņaudas, kā paužot savu neapmierinātību ar manu ilgo prombūtni.

- Nu, vai zini, -Puisis iesāk,beidzot atklādamies skatienam ar siera gabalu zobos. – Tev tik un tā nāksies ar viņu runāt nākotnē. Es tavā vietā mācītos teleportēties, lai nākošreiz ierastos Teita kabinetā, ne pagrabā.

Pār lūpām izlaužas nicinoši smiekli. – Drīzāk Dominiks sāks man it visā piekrist, nekā es vēl kaut reizi parādīšos tajā vietā.

Logans sarauc pieri un iekrīt vienā no virtuves krēsliem, tajā laikā, kad es izņemu apelsīnu sulu no ledusskapja. Tā ir palikusi vēl no laikiem, kad šeit dzīvoja Rebeka. Nesen viņa svinīgā tonī paziņoja, ka pārvāksies pie Leonardo, jo ir iemīlējusies līdz ausīm un, vēl jo vairāk, viņa ir nogurusi klausīties manos un Dominika strīdos. Es nevarētu teikt, ka biju par to diži priecīga, jo es joprojām nespēju uzlūkot Leonardo kā Rebekas cienīgu personu. Iespējams, es pat būtu viņu atkal ieslēgusi šeit. Pats Leonardo mainīja manu viedokli. Kādu dienu, kad es gāju no treniņa, es redzēju tos abus sēžam uz soliņa. Kaut kas puiša skatienā... Nezinu, grūti paskaidrot. Varbūt es smagi kļūdos, bet, šķiet, viņš tik tiešām Rebeku mīl.

- Kā tad tu taisies atdot bērnu, ja pati nedosies turp? Novelsi visu uz mana brīnišķīgā brālīša pleciem? – Logans jautā, liekot man aizrīties ar sulu. Ir vajadzīgs vairākas reizes kārtīgi noklepoties, lai atjaunotu normālu elpošanu.

- Kādu vēl bērnu? – Pārsteigti jautāju, pagriežoties pret zeltaci.

- Meitu. – Logans īsi paskaidro, radot vēl vairāk jautājumu. Ko viņš tur maļ?

- Kāpēc man būtu jāatdod Teitiem meita? Par kādu meitu vispār iet runa? – Turpinu nesaprotoši jautāt, nu jau puiša sejā iezogoties šaubām.

- Damians tev neteica?

Dominiks? Sasodīts! Ko viņš atkal noklusēja? Lai arī man nav ne mazākās nojausmas par ko iet runa, es jūtu satraukumu iezogamies apziņā.

- Ko neteica?

Logans nervozi iekožas lūpā un novērš skatienu, acīmredzot nespēdams izlemt, vai stāstīt man patiesību. Es nolemju viņam palīdzēt, strauji piesoļojot klāt un satverot aiz krekla. – Stāsti. Tūlīt pat.

- Labi, labi! – Puisis padevīgi iekliedzas, manai rokai tajā pašā brīdī atlaižot viņu.

- Es dzirdēju savu māti runājam par to ar Marianu. Tas bija neilgi pēc jūsu atgriešanās. – Viņš iesāk. – Damians bija zinājis, ka Teiti tik vienkārši tevi nelaidīs prom, tādēļ izdomāja gan viņam, gan Džonatanam Henrijam Teitam izdevīgus nosacījumus.

Iestājas klusums, man nogaidoši vērojam puisis. Jau ar šo ievadrunu pietiek, lai es saprastu, ka Dominiks ir sastrādājis pamatīgas nepatikšanas. ES TAČU TO ZINĀJU! Es zināju,ka mani nevarēja tik vienkārši palaist brīvībā. Es zināju, ka aiz tā slēpjas kas lielāks, taču Dominiks nekad nedeva izskaidrojumu. Te nu bija.

- Damians piedāvāja Teitam darījumu, kura ietvaros tu tiec palaista brīvībā. Apmaiņā pret to Džonatans gaidīs līdz jums piedzims meita, ļaus jums viņu izaudzināt un vēlāk viņa apprecēsies ar Džonatana dēlu, padarot viņu bērnus spēcīgus.

Es palieku mēma, nespējot ģenerēt kaut vienu sakarīgu domu. Ko Dominiks izdomāja!? Kāda velna pēc!? Vai viņš ir galīgi nojūdzies? Dusmas, bailes, neticība sajaucas vienā kokteilī, ļiekot asinīm dzīslās vārīties un maģijai rauties uz āru.

Logans, šķiet, uzreiz ievēro manu kraso garastāvokļa maiņu, jo tūliņ steidzas aizstāvēt Dominiku. – Saproti, magiem tā ir normāla lieta, nekas īpašs. Tava meita būs lolota Teitu klanā, no viņas galvas nenokritīs ne mats. Tie nav nemaz tik slikti nosacījumi.

Nav slikti!? Sulas krūze ar skaļu blīkšķi nokrīt uz grīdas, bet es tik tikko to ievēroju. Logans gan viegli saraujas.

- Kāpēc viņš uzskata, ka var to izlemt manā vietā!? Par kādiem bērniem var iet runa!? Nekādu bērnu, velns lai viņu parauj! Ja nu mums piedzimtu 5 dēli? Ko tad viņš darītu? Liktu dzemdēt, līdz būtu meita!? – Nikni nokliedzos, sperot soli tuvāk puisim. Šķiet, viņš baidās. Jāatzīst, viņa zeltainās acis, kuras tik ļoti atgādina Dominika, rada neiedomājamu vēlmi atriebties par tādu lēmumu, taču es savaldos. Vai vismaz cenšos.

- Tu to nevari ietekmēt. Nekādi izsargāšanās līdzekļi neapstādinās magu bērnu. Iespējams, tu jau esi stāvoklī, kas to lai zina? Teitu rokasķīnietis esot paredzējis, ka jums abiem būs meita, tādēļ Damians un Džonatans bija tik pārliecināti par to, ka plāns izdosies. – Logans izdveš, liekot man sajust panikas pavedienus pievienojamies emociju buķetei. Kāpēc es par to uzzinu vien tagad? Dominiks... viņš pat neiedomājās man par to pateikt, pirms mīlēties?

Es mēmi blenžu uz puisi. Ko mans mags ir sastrādājis?...

Es to necietīšu.