SVEŠS MANTOJUMS

50

Ar īso paziņojumu pietiek, lai mana sirds acumirklī pārietu no režīma "ierastais" uz "labāk es nomiršu no sirdstriekas, nekā magu uzbrukuma". Visu šo laiku man bija sajūta, ka kāds min mums uz pēdām, taču es to ignorēju, norakstot uz paranoju. Tagad šī paranoja ir pavisam tuvu un vēlas mani nobeigt. Skolotājs ne reizi vien bija stāstījis par Kongo magu nežēlību – viņi ir vienīgie, kuri neievēro likumu "18". Viņiem ir vienalga par upura vecumu.

- Ko darīt? – Jautāju, cerīgi lūkodamās Dominikā. Lai arī viņš pamodās 10 sekundes atpakaļ, es tik un tā vairāk paļaujos uz viņa spriestspēju, nekā savu.

Atšķirībā no manis, mags ir gatavs uzbrukumam jebkurā laikā, pat tagad viņa acīs ir skaidri redzama apņēmība. Tas dod savadabīgu drošības sajūtu, lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka esam visai tālu no tā, ko varētu saukt par "drošu". Mēs joprojām esam uz šīs planētas un tas uzreiz nozīmē briesmas. Šoreiz tās ir mūs atradušas.

Diemžēl, mums nav dota izvēle. Tieši tādēļ mēs metamies ārā no alas, man vienlaicīgi nodzēšot mazās uguns lodītes. Ārā jau ir visai gaišs, tomēr saule slēpjas ar kalnu masīva, turot mūs savā ēnā. Skatiens saspringti pārslīd apkārtnei – mierpilnajai ielejai ar retiem krūmiem un nabadzīgiem kokiem, vien izretis dzirdamiem putniem un to sarunu atbalsīm, palielam koijotu baram, kas rāpjas mūsu virzienā pa putekļaino kalnu ceļu...

Dotajā brīdī manu prioritāšu augšgalā ir Kongo magi, tādēļ pirmajā mirklī es pat nepiefiksēju, ka kaut kas nav kārtībā. Smadzenēm ir vajadzīgas vairākas sekundes, lai atsauktu atmiņā ne mazsvarīgu faktu – koijoti dzīvo Ziemeļamerikā, noteikti ne Libānā, kalnu apgabalā. Acis strauji atgriežas pie dzīvnieku bara. Tagad es skaidri redzu, ka kaut kas nav kārtībā. Tie mūsos veras ar mežonīgu izteiksmi, zobi ir atiezti. Lai arī koijoti vēl nav mūs sasnieguši, es skaidri spēju saklausīt to niknos rūcienus. Tā būtu normāla reakcija uz svešiniekiem, ja vien es neredzētu arī pārējo –gaitu, acis, kuras vēro mūs ar pārāk apzinātu skatienu, lai piederētu dzīvniekiem.

Dominiks uzmanīgi nopēta draudīgi tuvojošos baru. Seja ir ieguvusi to pašu izteiksmi, kuru biju redzējusi viņam cīnoties ar ķīniešiem – apņēmīgu, stingru, izstarojošu spēku un pašpārliecinātību. Tajā pašā laikā vīrietis izstiepj kreiso roku manā priekšā un sargājoši pagrūž aiz sevis. Akmeņi zem manām kājām nošņirkst, pārtraucot ielejā valdošo klusumu. Es skaidri spēju saklausīt kā viens no akmeņiem vairākas reizes atsitas pret zemi pirms beidzot apstāties.

Ar strauji pukstošu sirdi es paveros aiz Dominika pleca, lai ieraudzītu, ka koijoti ir apstājušies vien pārdesmit metru attālumā. Visa mana būtība kliedz, lai vācos prom, taču es neizkustos ne par milimitetru. Pirmkārt, esmu visai droša, ka skrienu lēnāk par koijotiem. Otrkārt, ceļš ir līkumots un šaurs – jebkurš neuzmanīgs solis un Kongo magi saņems mani pankūkas izskatā.

Negaidīti bara priekšā stāvošais koijots... Kā lai to pasaka, vienlaicīgi nenonākot trako namā? Rodas iespaids, ka es vēroju datorā izveidotu animāciju – koijota stāvs aizmiglojas, lai pēc sekundes pilnībā mainītu savu ķermeņa uzbūvi. Tagad manā priekšā stāv vīrietis, pēc izskata aptuveni 30 gadus vecs, ar tumšu ādu, acīm un gandrīz neesošiem matiem. Kad Dominiks man bija stāstījis par šo klanu, es iedomājos viņus velkājam ko līdzīgu tiem tērpiem, kurus rādīja pa televizoru - kokvilnas svārkus, krelles, rakstainus audumus, taču izpaliekošus kreklus. Realitāte mani pārsteidz – viņš ir ģērbies ierasti, nekā acīs lecoša. Kājās ir botas, balti šorti līdz ceļiem, ķermeņa augšdaļu slēpj vienkāršs, oranžs krekls ar kaut kādas internetkompānijas logo. Vienīgais aksesuārs ir mazs sudraba riņķis ausī.

Ja vien tas ir iespējams, Dominika pleci saspringst vēl vairāk.

- Fulbert, vai man būtu jājūtas pagodinātam? – Viņš jautā, acīmredzot atpazīdams vīrieti. Es sajūtu, ka viņš ir mainījis valodu, taču esmu pārāk aizņemta ar domām par savu drīzo nāvi, lai censtos saprast uz kādu tieši.