SVEŠS MANTOJUMS

8.1

Manas acis sastopas ar Dominika. Ja manā skatienā var izlasīt pilnīgu nesaprašanu un pārbīli, tad skolotājs izskatās teju apmierināts, it kā viņš būtu bezgala laimīgs par to, ka visas šīs grāmatas būs jāliek atpakaļ plauktos. Šķiet, vīrieti nemaz neuztrauc apstākļi kādos tās visas attapās uz klases grīdas.

- Kas... kas tas bija? – Man tomēr izdodas pajautāt. Šoks ir pilnībā apstādinājis iepriekš sajustos enerģijas viļņus, taču to vietā ir atnākušas bailes. Pret pašas gribu ķermenis viegli trīc un skatiens metas no vienas vietas uz citu, nespējot nekur uzkavēties ilgāk par sekundi.

- Maģija. – Dominiks īsi atbild, it kā tas būtu pašsaprotami. Es, savukārt, dzirdu sevi nervozi iesmejamies. – Nu jā, protams... Rons ar savu saplēsto burvju nūjiņu gāja garām. –

Visu rītu es biju centusies izvilināt no šī bezemocionālā radījuma vismaz kaut kādu emociju, bet tas izdevās tieši tagad? Dominiks aizkaitināti sakož zobus un nošūpo galvu. Acīmredzot esmu aizkārusi sāpigu tematu.

- Esmu Gabriela draugs. – Vīrietis nosaka, pakāpdamies soli man tuvāk. Skatiens ir tik ciešs, ka tas kļūst pat mazliet baisi. Gabriels? Vienīgais man zināmais Gabriels ir tas trakais maniaks no salas. Dominika uzvedība gan nav diez ko labāka. Izteiciens, ka draugi ir viens otra spoguļi, ir kā nekad agrāk aktuāls.

- Viņš lika man tevi pieskatīt līdz brīdim, kad viņš atbrauks uz Latviju. – Skolotājs turpina. – Gabriels riskēja un pats to apzinājās. Diemžēl, vakarnakt viņš gāja bojā, kas nozīmē vien to, ka man nāksies tevi sargāt mazliet ilgāk, nekā gribētos. –

Smadzenes strādā neciešami lēni. Gabriels ir miris? Atmiņā ataust vakarnakts sapnis, tas pats, kurā es redzēju vīrieša nāvi. Sakritība? Jo vairāk es par to domāju, jo neiespējamāk tas viss šķiet. Jo neiespējamāk tas viss šķiet, jo vairāk es nobīstos. Notikumi sapnī likās neparasti, es skaidri zināju, ka tas nav vien kārtējais murgs, tas bija kas cits.

- Kāpēc mani būtu jāsargā? –

- Vesela klana maģija šobrīd rit tavās asinīs. Ja ienaidnieki tevi panāks, viņi bez apdomas atņems to. Gadsimtu gaitā ir izzuduši jau 7 no 12 maģiskajiem klaniem. Salvadori nevar kļūt par astotajiem. – Dominiks paskaidro. Uzreiz aiz vārda "maģija"manas smadzenes atslēdzas. Uz zemes esošās grāmatas jau tā ir gana liels šoks, nav nepieciešamības tam visam piepīt vēl Harija Potera pasauli.

Saprasdama, ka situācija kļūst aizvien dīvaināka, es pieņemu lēmumu – bēgt. Savulaik es jau uzdūros uz viena trakā. Pēc stundas es jau gulēju meža vidū ar pārgrieztu plaukstu un pārsistu galvu. Nē, paldies, es atturēšos no tamlīdzīgiem piedzīvojumiem.

- Man ir jāiet. –

Es paspēju spert vien soli, kad Dominiks mani apstādina, stingri saķerot aiz elkoņa. Tagad balss jau ir skaļāka. – Tevī mīt maģija. Tā tevi nogalinās, ja tu neiemācīsies to savaldīt. Šis vēl bija nieks. Vai vari iedomāties, kas būs, kad tu patiesi sadusmosies? Tu iznīcinasi visus apkārt esošos, sevi ieskaitot. Tev ir steidzīgi jāsāk apmācība. –

- Labi, labi. – Aizkaitināti nokliedzos, cenzdamās atgūt kontroli pār savu roku. Bezjēdzīgi. – Es tūliņ pat sameklēšu savu vēstuli un došos uz Hogvartsu. –

Vīrietis noignorē manu piezīmi par slavenajām grāmatām. Tā vietā viņš paceļ manu roku, pagriežot pret sevi plaukstu. – Šī nav parasta rēta. Tā norāda, ka tev ir nodota maģija. –

- Un šis... – Dominiks strauji atlaiž manu roku un...sasodīts (!), parauj džemperi uz leju, atklājot atslēgas kaulu un krūštura lencīti. Gabriels vismaz nebija tāds izvirtulis. Es tūliņ cenšos tikt prom, taču tas jau sākotnēji izrādās muļķīgs gājiens. Rodas iespaids, ka skolotājs paredz katru manu kustību. Godīgi sakot, tas ir biedējoši. Šajā klasē var notikt jebkas, bet neviens pat par to neuzzinās...

- Šī ir maga zīme. Tā neparādās parastiem cilvēkiem. – Vīrietis turpina un BEIDZOT atlaiž mani brīvībā. Es nekavēju laiku lieki – ar abām rokām pagrūžu viņu tālāk no sevis. Es vien miglaini apjaušu, ka aizskrienu līdz savam solam, saķeru somu un Useina Bolta cienīgā ātrumā izlidoju no klases. Sirds, šķiet, sitas kaut kur kaklā un jebkurā brīdī draudz izlēkt. Ar vēl lielāku satraukumu es atskatos, no sirds cerēdema, ka neieraudzīšu skolotāju uz slotas lidojam man nopakaļ.

Sasodīts... Kas tas vispār bija?