SVEŠS MANTOJUMS

161

- Kustini savu mazo pakaļu, ja negribi skriet vēl vienu apli! – Es sadzirdu Dominika saucienu man nopakaļ.

Saule jau taisās uz rietu, taču manam magam tā nav problēma. Rīta pusi viņš izmantoja, lai tiktu galā ar klana problēmām, bet vakaru atstāja desertam – manis mocīšanai. Par visu padomāja, "malacis". Manam organismam tajā laikā liekas, ka vēl mazliet un nāksies Dominikam pašam ķerties pie sportošanas – mana kapa rakšanas. Plaušas deg elles liesmās, bet skatiens jau krietnu laiku miglojas. Ir pagājusi nedēļa kopš manas viesošanās pie Teitiem. Līdz šim vīrietis bija koncentrējies uz manu maģiju, tomēr šodien nolēma pievienot tam vēl fiziskās formas uzlabošanas treniņus. Lieki teikt, ka neesmu no tā sajūsmā. Es vienmēr esmu bijusi sportiska, taču krosi neierindojās manu mīļāko nodarbju sarakstā.

- Paātrinājums! 50 metri! – Viņš nokliedzas, liekot man novaidēties. Tikai ne to!

Es piespiežu smagos, teju tonnu sverošos muskuļus kustēties ātrāk. Citos apstākļos es būtu noignorējusi viņa vārdus un turpinātu skriet iepriekšējā ātrumā, bet šodien vīrietis ir noskaņots nopietni, man nav vēlmes dabūt vēl vienu soda apli. Kā nekā es tādus dabūju jau 3, jo nemācēju noturēt mēli aiz zobiem (kā jau vienmēr). Vairāk mans ķermenis neizturēs.

BEIDZOT! Es paskrienu garām spilgti dzeltenajai ēkai, kura bija kalpojusi par starta punktu, un acumirklī noveļos uz saules uzsildītā celiņa. Kaut kur netālu apstājas arī pats Dominiks – nosvīdis, taču pilnīgi noteikti dzīvs un spējīgs noskriet vēl pāris simtus kilometru. Man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka esmu attiecībās ar robotu, kurš nekad nenogurst. Kā gan savādāk izskaidrot to faktu, ka es jūtos pilnīgi izsmelta, tajā laikā, kad viņš mierīgi staipa muskuļus un ņurd, lai ceļos kājās un neguļu?

Vairs es neskriešu, tas ir skaidrs, tādēļ viņš vairs nevarēs mani sodīt ar soda apļiem. Šī iemesla dēļ es noignorēju pavēli celties kājās un turpinu gulēt. Man ir pilnīgi vienalga, ka smiltis līp pie sasvīdušās sejas, rokām un kājām, es vienkārši gribu aizmigt tepat uz vietas

- Neguli pārāk ilgi, mums vēl treniņš. – Dominiks izdveš, liekot man šokēti atvērt acis. Ko?

- Kas tad šis bija?

- Iesildīšanās.

... Oj,oj.

***

Zāle izrādās neierasti tukša. Šeit nav nevienas citas dvēseles, lai arī esmu radusi, ka liela Salvadoru daļa atstāj treniņus tieši vakarpusei – šim laikam. Pie sevis es paspēju apsvērt domu, ka magi to dara, jo apzinās, ka smagie treniņi var novest arī līdz nāvei un vakara saulrieta gaismās nāve būs poētiskāka. Šāda ideja gan mazliet nobāl, kad es atceros, ka visiem nav tik aptracis treneris kā Dominiks, kurš uzskata par savu svēto pienākumu nomocīt audzēkni līdz pusnāvei, neminot jau to, ka pārējiem, šķiet, fiziskā forma ir labāka par manu.

- Zināji, ka pēc statistikas kaitinoši cilvēki cieš negadījumos biežāk par tiem, kuri ļauj man mierīgi gulēt un atpūsties? – It kā starp citu iejautājos, nesaņemot pilnīgi nekādu reakciju no sarunas biedra puses. Viņa sejā neizkustas ne muskulītis. Kaitinoši.

Tā vietā mags nostājas man iepretim ar biedējoši nopietnu sejas izteiksmi. Viņš pilnīgi noteikti tagad grib teikt ko svarīgu. Domāju, šis ir īstais laiks, lai viņu pakaitinātu un tādējādi pavilktu laiku.

Šī iemesla dēļ es sagaidu brīdi, kad viņš paver muti kārtējai runai. Jā, tieši tad es viņu pārtraucu.

- Vai varu dabūt ūdeni? Man nežēlīgi slāpst. – Nevainīgi nosaku, vienlaicīgi pasmaidot. Mēs abi zinām, ka tie ir meli. Mazāk kā piecas minūtes atpakaļ es netraucēti iztukšoju lielāko pudeles daļu un man ar to pilnīgi pietika.