SVEŠS MANTOJUMS

24

Pēc tā, kad manā mājā nakts vidū iebruka trīs ķīnieši, es domāju, ka šajā dzīvē mani vairs nekas nepārsteigs. Es kļūdījos.

Treniņi ar Dominiku bija aizņēmuši visu manu brīvo laiku, es veltīju tiem visu savu uzmanību. Pirmdienas rītā man nācās par to samaksāt. Mūzikas skolotāja nolēma izgāzt savas dusmas uz diviem smējējiem pēdējās rindās un iedot kontroldarbu agrāk. Vai ir nepieciešamība skaidrot, ka man nebija laika gatavoties? Kādreiz es būtu gatava tamlīdzīgiem gadījumiem, taču tagad domas griezās ap pavisam citām lietām. Mūzika vidusskolai manā prātā jau sen ir pārsaukta par "vēsturi vidusskolai", jo gadskaitļu, vārdu un faktu tajā ir krietni vairāk nekā pašas mūzikas. Fakts, ka es nekad nepievēršu uzmanību skolotājas teiktajam un apgūstu vielu vien pirms paša kontroldarba, nepalīdz.

Es paceļu skatienu pret sienas pulksteni. Vēl 20 minūtes. Tieši tikpat jau ir pagājušas. Lapa ir pustukša. Acis sāk izmisīgi klejot pa klasi, meklējot iespējamo atrisinājumu. Es pat negribu domāt par kontroldarba pēdējo uzdevumu – sacerējumu. Es pēc rakstnieka izskatos? Vispār, kāda velna pēc man ir jāraksta sacerējums mūzikā?!

Parasti es neesmu no tiem, kurus īpaši satrauc atzīmes. Tas ir, es rūpējos, lai vērtējumi būtu labi, taču īpašu pielietojumu tālākajā nākotnē es tiem neredzu. Es būšu ārsts un mani māc pamatotas aizdomas, ka mūzikas zināšanas man nenoderēs. Diemžēl, mana māte ir citās domās un katra sliktā atzīme beidzas ar samazinātu kabatas naudu. Tas, savukārt, nozīmē, ka es pāreju uz veselīgāku dzīves veidu, jo naudas saldumiem vienkārši nav. Nē, nē, nē, es neesmu no tiem, kas pavada savu dzīvi ēdot zāli un sēžot sporta zālē, tāpēc saldējumi, šokolādes un jogurtiņi ir vitāli svarīgi manai izdzīvošanai. Pašsaglabāšanās instinkts līdz šim man glāba no tamlīdzīgām mocībām.

Mūzikas klasē soli ir izlikti pieklājīgā attālumā viens no otra, kas izslēdz špikošanas iespējamību... Priekšā sēž cilvēks, kura smadzenes lietu noderētu – Jolanta, taču aiz viņas izlaistajiem matiem es spēju saskatīt vien lapas stūri. Bļāviens!

Kāds prieks būt magam, ja tu pat nevari nošpikot kontroldarbā? Dominiks bija teicis, ka vairums ir spējīgi runāt jebkurā pasaules valodā bez speciālas mācīšanās. Vai tas neizplatās arī uz mūziku? Piemēram, manā galvā varētu rasties atbilde uz jautājumu par komponistu dzimtenēm, jo man te ir trīs cilvēki ar vienu vārdu, bet dažādām dzīves vietām.

Apgriezusi lapu uz otru pusi, es nopūšos. Mammai būtu pēdējais laiks atzīt, ka manas mūzikas zināšanas aprobežojas ar tām dziesmām, kuras iznāca pēc manas dzimšanas, un nav nekādas nepieciešamības to mainīt.

Skaļi nopūtusies, es piekaļu skatienu Jolantas melnajām cirtām. Viņa ir ģēnijs, ja runa iet par mūziku. Meitene visu dzīvi dzied, spēlē klavieres, vijoli un flautu, taisās iestāties Pēterburgas konservatorijā. Esmu uz visiem 100% pārliecināta, ka tajā galvā var atrast visas nepieciešamās atbildes. Jautājums – kā?

Jo ilgāk es skatos, jo gausākas kļūst domas. Apkārtne izplūst un zaudē asumu, taču es nepiepūlējos, lai to izlabotu. Apziņa sāk aizplūst, it kā es iekristu transā...

Ilgi gan šāds stāvoklis neturpinās. Skaļš būkšķis un kliedziens īsā mirklī mani atmodina, radot sajūtu, ka esmu aplieta ar ledainu ūdeni. Sirds strauji sitas pret krūtīm, draudot jebkurā mirklī izrauties. Es pat nezinu, kas kalpo tam par iemeslu – kliedziens vai sajūta, ka esmu sastrādājusi kaut ko sliktu.

Uz klases grīdas, pavisam netālu no manis guļ Jolanta. Meitene ir nokritusi uz muguras, ķermenis trīc un ik pa brīdim izdara nekontrolētas kustības, bet pelēkās acis izskatās stiklainas, nedzīvas. Neskatoties uz to, kliedzieni ir skaļi un paralizējoši, es nespēju pat elpu ievilkt, nerunājot jau par ko citu.

Skolotāja noreaģē pirmā un nometas pie klasesbiedres, vienlaicīgi pagriežot viņu uz sāniem. Jolantas ķermenis turpina raustīties, taču viņas pirksti ieķeras skolotājas rokā kā glābšanas riņķī. Pārējie klasesbiedri satraukti saskatās, nezinādami, ko darīt. Es, savukārt, jūtos tā, it kā pati būtu uz bezsamaņas robežas. Doma, ka pie vainas varētu būt vainīga tieši es, liek iekšām griezties otrādi.

Kliedzieni kļūst klusāki, taču ir jau par vēlu. Klases durvis strauji atveras, un es ieraugu cilvēku, kuru gribētu redzēt vismazāk – Dominiku. Prāts miglaini apjauš, ka viņa klase ir tieši blakus, un nav variantu, kurā viņš nebūtu dzirdējis visu notikušo. Zeltainās acis pārslīd pāri Jolantai, taču apstājas tieši pie manis. Es veros pretī, pati nezinādama, ko teikt. Vai to izdarīju es?