SVEŠS MANTOJUMS

113

Patīkamu lasīšanu...😏😏😏 

Mēs teleportējamies tieši laikā. Vienu brīdi es redzu kā pašai sveša maģija lido tieši sejā, bet nākamajā manā priekšā plešas Salvadoru pilsēta. Lai arī Teitu pilī biju spērusi labi ja pāris soļus, mana elpdarbība ir saraustīta, un es nespēju kontrolēt vieglos šermuļus visā ķermenī.

- Kas notika? Kāpēc viņa ir te? – Aiz muguras atskan vīrieša balss. Pagriežoties es saprotu, ka esam teleportējušies pie pašiem vārtiem, ja mags būtu paņēmis pāris metrus uz atpakaļu, mēs atrastos ārpus teritorijas. Tagad sargi ir mūs ievērojuši un bez problēmām iziet cauri maģiskajai aizsardzībai. Man tiek tāds skatiens, it kā es būtu sapuvis auglis, kurš būtu jāaizmet, bet tas netiek darīts.

- Viss iznāca ne tā kā plānots. – Sargs mīklaini izdveš, acīmredzot nevēlēdamies atzīt, ka viņa uzdevums nav izpildīts – viss nogāja pavisam ne gludi. Tur pēc tā pat nesmaržoja. Ja mērķis bija "gludi", tad mums bija kas līdzīgs tam, kas būtu redzams uz sirds monitora, ja to tagad pieslēgtu. Garāmejošie cilvēki sāk pulcēties te, un es jau jūtu, ka Mariana nav tālu. Mēs bijām prom labi ja piecas minūtes un viņa noteikti joprojām ir cietumā, domā, ko darīt ar maniem draugiem. Fakts, ka cietums ir pavisam tuvu mūsu atrašanās vietai, īpaši neiedrošina. Viņa vienmēr ierodas, kad kaut kas noiet greizi. Es biju plānojusi vien izvairīšanos no piespiedu precībām. Man pat prātā neienāca, ka pēc tā arī kaut kā ir jāizdzīvo.

- Ko Teits teica? – Viens no klāt pienākušajiem cilvēkiem jautā, pārmaiņus uzlūkojot mani un sargu.

Ne es, ne mags man blakus nebilst ne vārda. Aizvien augošā uzmanība manai personai liekas krietni par lielu, man gribas pazust no cilvēku acīm, norobežot sevi no šiem skatieniem.

- Ko viņa te dara!? – Pēkšņi atskan Marianas kliedziens, sievietei lieliem soļiem soļojot mūsu virzienā. Cilvēki acumirklī atkāpjas, atklājot viņai ceļu. – Kāpēc viņa nav pie Teita?

Pārmaiņas pēc balsī ir jūtamas bailes. Viņa saprot, ka mana atgriešanās nevar nozīmēt neko labu.

- Viņai nav spēju. – Blakus stāvošais mags beidzot izdveš, un es acumirklī sadzirdu kā vairāki cilvēki satraukti ievelk elpas, sāk sačukstēties un saskatīties savā starpā. Arī Mariana apstājas pāris soļu attālumā, tumšajām acīm vērojot mani ar dziļu neizpratni. Pārmaiņas pēc es klusēju.

- KĀ TO SAPRAST, NAV SPĒJU!? – Sieviete niknā tonī jautā. Es spēcīgu sakožu zobus, pavēlot sev stāvēt uz vietas un nekāpties tālāk no viņas.

- Nav. Aura ir tukša.

Manu skatienu piesaista kas cits. Aiz cilvēku mugurām, tālāk ielas virzienā es manu Halku. Viņš netraucēti pastaigājas pa celiņa vidu, bezbēdnīgi šūpojot abas astes. Kāpēc viņš šeit ir? Es neesmu manījusi kaķim paradumu staigāt vienatnē, viņš vienmēr seko man vai...

Un tad es ieraugu. Slēpjoties aiz māju stūriem un lielajiem puķu podiem ielas malās, šurp nāk tik labi pazīstamā trijotne – Rebeka, Logans un Daniels. Vienā brīdī Logans netīši aizķer puķpoda malu un Danielam izdodas pēdējā brīdī to noķert gaisā un atlikt atpakaļ. Ir gan redzams, ka viņš nav radis pie tik lielām maģijas rezervēm – nabaga puķe strauji uzlido vairāku metru augstumā un vien tad nolaižas līdz palodzes līmenim. Katrā ziņā viņš tiek galā labāk nekā es. Es visticamāk uzlidinātu to puķi līdz pat Marsam.

- TU NOLĒMI AR MANI SPĒLĒT SPĒLITES?! – Mariana nokliedzas, sperot vēl vienu soli manā virzienā. Šoreiz visa mana uzmanība ir pievērsta viņai. Vēl ne reizi sieviete nav bijusi tik nikna, vismaz ne manā klātbūtnē. Spriežot pēc pārējo sejas izteiksmēm, arī viņi to negaidīja. – TU MAZ SAPROTI, KO IZDARĪJI? TU IZRAISĪJI KARU! TEITI UZSKATĪS, KA TO IZDARĪJĀM MĒS, KA MĒS TĀ IZSMEJAM VIŅUS!

Tik tālu es tobrīd neaizdomājos. Man bija viens mērķis – nekļūt par Džonatana sievu. To es esmu izdarījusi. Man nebija mērķa kādu izsmiet, lai arī, jāatzīst, šī doma raisa gan prieku, gan satraukumu. Es apmuļķoju Džonatanu, tas taču ir nereāli forši! Problēma – tagad no kara neizvairīties, Teiti būs vēl niknāki kā iepriekš.

- Jūs lauzāt savu solījumu, aizsūtot mani turp. – Ledainā tonī izdvešu. – Es nodomāju, ka solījumi jums nav tik svarīgi, tādēļ lauzu vēl vienu. Viens, divi, trīs. Kāda gan atšķirība, vai ne?

Šķiet, es izvēlējos nepareizo taktiku. Vairāki cilvēki brīdinoši mani uzlūko un pakāpjas tuvāk. Vienam pat rokās uzliesmo uguns lode. Ar acs kaktiņu es manu, ka malā stāv arī Andrē un Enzo. Ja Enzo ir pilnā kaujas gatavībā, tad Andrē ir atspiedies pret ēkas sienu un visu šo vēro ar ieinteresētu skatienu.

Mani draugi ir jau pusceļā, viņi ir tuvu un no tā es jūtos drošāk.

- Šī klana drošība ir pirmajā vietā. – Mariana atbild tikpat ledainā tonī. – Tu šo drošību apdraudēji. Tu mūs esi nolēmusi nāvei.

Es saprotu, ka viss būs slikti brīdī, kad vīrietis ar uguns lodi rokās nikni ierūcas un atlaiž to manā virzienā. Šajā sekundē es saprotu vairākas patiesības. Man nav spēju, es nevaru sevi aizsargāt. Neviens cits arī mani negrib aizsargāt.

Vismaz tā es domāju.

Daniels ierauga problēmu pietiekami ātri, lai noreaģētu – manā priekšā izveidojas milzīgs, biezs vairogs. Ar tā spēku pietiktu, lai aizsargātu mani no simtiem tamlīdzīgu ložu. It kā ar to nepietiktu, milisekundi vēlāk izveidojas otrs vairogs – vājāks, mazāks, tomēr izveidojas.

Es samulstu. Daniels nevarēja izveidot divus vairogus. Kam gan tas ir vajadzīgs? Vēl jo vairāk, vairogam ir... citāda aura. Es nezinu kā to saprotu, man nav maģijas, lai to noteiktu, taču es skaidri apzinos, ka šīs aizsardzības ir veidojuši dažādi cilvēki. Un otru es atpazītu jebkur.

Es apmetos otrādi un mana sirds sāk joņot, vēl pirms paspēju nofokusēt skatienu. Man pat tas nav vajadzīgs, es ZINU, kas tur nāk, es to jūtu. Pašai to nesaprotot, manas acis kļūst miklas un ceļi saļogās. Lūdzu, kaut šis nebūtu sapnis. Es to nepārdzīvošu.

Garie, pa šo laiku vēl vairāk ataugušie mati krīt uz visām pusēm, vēja plūsmām tos purinot. Lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka vīrietis ir krietni izkārnējis kopš pēdējās tikšanās, viņš joprojām izskatās bīstams, izteiktie sejas vaibsti tikai paspilgtina šo iespaidu. Liekas, viņš bez sīkākās problēmas nogalinās jebkuru. Zeltainās, tik skaistās acis ļauj noprast, ka tieši šobrīd ir viens no tiem gadījumiem – viņš izskatās nikns, viņš izskatās pēc slepkavas, kas redz savu upuri, nevienu citu.

Viņš ir te. Dominiks ir te. No šīs apjausmas man gribas kliegt, man gribas raudāt, man gribas mesties viņam ap kaklu. Viņš ir te! Mana nervu sistēma gluži vienkārši nevar tikt galā ar to emociju jūru, kas manī bango.

Vīrietis pašpārliecinātā solī dodas šurp, nemaz nezinot, ka vārti...

Es paveru lūpas, lai brīdinātu, ka tie viņu izcepinās, taču nepaspēju, šoks atņēma pārāk daudz laika. Dominiks, ak, Dievs, cik ļoti es ilgojos pēc viņa, sper soli cauri vārtiem un...

Iziet tiem cauri. Tie viņu neapstādina, tie ielaiž magu iekšpus teritorijas kā savējo, kā vienu no Salvadoriem. Aizsargmaģija vienkārši klusē, ne dzirksts.

Iestājas kapa klusums.