SVEŠS MANTOJUMS

89

Uzminiet kam šodien iedvesma? Jā, man. Nolēmu publicēt abiem stāstiem (Svešs mantojums & Izdzīvot pēc sapņa) pa divām daļām vienā dienā :) Enjoy!

***

Es atrodos mežā. Saule jau taisās uz rietu, radot katram kokam pa ēnai, bet vēsais rudens vējš nepatīkami kož ādā un liek krāsainajām lapām mest kūleņus uz grubuļainās zemes.

Es atrodos sapnī. To es sajūtu gandrīz uzreiz. Mani ir pārņēmusi tā pati dīvainā sajuta, ko jutu iepriekš, kad nogalināja Gabrielu, un es to redzēju, lai arī atrados otrā pasaules malā. Tas pats bija, kad pašas smadzenes kaut kādā veidā pamanījās atcerēties skūpstu no...

Aizmugurē atskan steidzīgi soļi. Es pārsteigti apcērtos otrādi un...

Vējš strauji pieņemas spēkā, bet es pati daru pretējo – mana elpa ieķeras krūtīs, ieraugot tik zināmo, bet vienlaicīgi tik svešo seju.

Dominiks. Tas ir Dominiks. Drēbes ir klātas dubļiem un asinīm, ķermenis šķiet krietni kalsnāks nekā to atceros, mati ir savēlušies, bet uz sejas jau ir redzami bārdas rugāji. Viņš izskatās... slikti. Pat tad, kad mēs klejojām mēnešiem ilgi, viņš tik un tā izskatījās kā izkāpis no žurnāla vāka. Tagad viss ir krasi mainījies. Viņš izskatās pārguris un izmocīts.

Vīrietis paskrien man garām, smagi elsojot. Es mēmi sekoju. Viņš mani neredz, lai arī es sekoju ik katrai maga kustībai. Sasodīts, man vēl nekad nav bijusi tik spēcīga vēlme viņam pieskarties, pārliecināties, ka šī ir realitāte.

- Damian, tu nevarēsi bēguļot mūžīgi! – Kaut kur pa labi atskan cilvēka kliedziens. Dominiks acumirklī apstājas un paveras turp. Pārgurušo seju piepilda aizkaitinājums.

Vīrietis novicina rokas un aizsūta mazu maģijas daudzumu pretējā virzienā no sevis. Pēc brīža tur atskan būkšķis. Viņš novērš no sevis uzmanību. Uzreiz pēc tā mags metas skriet tālāk. Lai arī sapnī kustēties ir krietni savādāk, katra kustība liekas nestabila, it kā es skrietu pa matraci, es turpinu kustēties, nevēloties ne uz brīdi pazaudēt tik pietrūkušo apveidu no skata. Par spīti viņa atbaidošajam izskatam, es joprojām uzsūcu sevi ik detaļu, es vēlos atkal sajust viņa klātbūtni, lai arī viņš nejūt manu.

Pēkšņi no labās puses Dominika virzienā sāk lidot enerģijas virpulis.

- DOMINIK! – Izmisīgi nokliedzos, lai arī zinu, ka viņš to nedzird. Par laimi, vīrietis pats paspēj noreaģēt un, pat nepavēries tajā virzienā, izveido vairogu, pret kuru maģija atsitas un izzūd kā nebijusi.

Vēl viens uzbrukums. Tad vēl viens. No visām pusēm viņu sāk apšaudīt ar visdažādākā veida maģiju, bet mags vien turpina un turpina aizsargāties, vienlaicīgi skrienot. Rodas iespaids, ka viņš pats vairs nesaprot kur atrodas – visa uzmanība ir vērsta aizsardzībai, viņš maina kustības virzienu pēc katra izveidotā vairoga. Es nezinu, cik uzbrucēju šeit ir, bet to ir pietiekami, lai apšaudītu viņu no trim pusēm. Ja Dominiks tagad apstāsies... iespēja, ka viņš aizmuks, krietni mazināsies.

Viens no uzbrucējiem aizsūta tādu enerģijas daudzumu, ka Dominiks pastreipuļo pāris soļus atpakaļ un ar plecu aizķeras aiz koka stumbra.

- Oj, oj, izskatās, ka kāds ir apmaldījies. – Netālu atskan izsmejīga balss. Dominiks atkal stabili nostājas uz kājām un jau taisās skriet tālāk, kad ierauga problēmas apmērus.

Viņš ir strupceļā. Magi apzināti bīdīja viņu šurp un tagad ir ielenkuši no visām pārējām pusēm. Izejas nav.

Es sāku satraukti kodīt lūpu. Vīrietis izskatās pārāk pārguris, lai pretotos vienlaicīgi četriem magiem. Izmisuma vadīta es pamēģinu izveidot uguns lodi, bet nekas neizdodas. Šis ir vien mans sapnis. Sapnis, kurš ir reāls. Es esmu vien skatītājs, kas padara visu vēl sliktāku.

- Man ir skumīgi redzēt tevi tādā stāvoklī, Damian. Ļauj, es beigšu šīs mocības. – Viens uzbrucējiem nosaka, piesoļojot tuvāk. Vīrietis tūdaļ pakāpjas soli atpakaļ, lai arī tas tikai vēl vairāk iedzen pašu strupceļā. Mana sirds sāk mežonīgi dauzīties vēlmē būt blakus, palīdzēt. Es labprātāk būtu tur, kopā ar viņu, briesmās, nekā tajā drošībā, kuru man sniedz Salvadori.

Pēkšņi kāds sapurina mani aiz pleca. Es pārbiedēti atskatos, bet nevienu neieraugu, tur ir vien krēslojošs mežs. Ķermenis jau atkal notrīc. Pieskārieni ir skaidri jūtami, lai arī es neredzu to īpašnieku. Iskaidrojums ir tikai viens...

Mani modina.

Panika piepilda krūtis. Nē, nē, mani nedrīkst modināt. Ne tagad. Dominiks...

Vīrietis izveido ap sevi vairogu, taču pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka tas ir vājš un nekam nederīgs. Viens no uzbrucējiem raida uguns bumbiņu un vairogs vienkārši... izkūst. Uguns vien mazliet piebremzē ejot tam cauri. Maģija dodas tālāk un ietriecas Dominika plecā, liekot vīrietim skaļi noelsties un ar veselo roku pielikt tai klāt plaukstu. Tas neko nemaina. Pēc brīža es ieraugu kā no džinsa jakas piedurknes apakšas iznāk zelta asiņu straumīte un nopil uz gandrīz identiska toņa rudens lapām. Magi piesoļo vēl tuvāk, bet mans skatiens kļūst miglains. Dominika vaibsti kļūst aizvien neskaidrāki, lai arī es izmisīgi cenšos tas agriezt. Es mirkšķinu acis, eju tuvāk, saucu viņu vārdā, bet tas nelīdz. Manu ķermeni turpina kratīt. Nē, nē, nē, tas nevar notikt. Dominika zeltainās acis neticīgi veras uzbrucējos. Viņš netic notiekošajam. Viņš netic, ka viņu sagūstīja. Vienā brīdī man šķiet, ka šis zelts ierauga arī mani, lai arī skaidru zinu, ka tas ir neiespējami...

Es atveru acis un man pretī veras pazīstamas zeltainas acis.