SVEŠS MANTOJUMS

67

Mana vienaldzība izzūd kā nebijusi. Man vairs nav vienalga. Es vairs nespēju tik vienkārši pieņemt savas nāves faktu. Dominiks... viņam izdevās ar savu skatienu dot man tik trūkstošo spēku.

Diemžēl, ar gribu vien nepietiek.

Džonotans pumpē no manis asinis, precīzāk, maģiju tajās, un nu jau ir ticis pietiekami tālu, lai ar zobu sakošanu es nespētu novaldīt ārā raujošos sāpju vaidus. Rodas iespaids, ka es tieku rauta uz divām pusēm, kas nemaz nav tālu no patiesības. Es tieku atdalīta no savas maģijas un, lai arī mēs neesam bijušas "kopā" ilgi, tas neciešami sāp.

Es vāri paraujos prom, bet iegūstu vien spēcīgāku rokasspiedienu no Džonotana puses. Tās neciešami aukstās acis joprojām ir piekaltas man, tās joprojām neļauj man sajusties droši pat nāves skavās. Vai tajās ir iestrādāts rentgens? Man nav cita izskaidrojuma savām sajūtām – es mokos sāpēs, taču joprojām nespēju neievērot šo skatienu, nespēju ignorēt paranoju, ka viņš spēj redzēt man cauri. Es jūtos apdraudēta, lai arī skaidri apzinos, ka krietni lielāka problēma ir sāpes – aizplūstošā maģija. Ja es tūliņ kaut ko neiesākšu, šīs acis būs pēdējais, ko redzēšu.

Es to negribu. Es negribu redzēt Dominika brāli, es gribu redzēt pašu Dominiku.

Šī doma kalpo par procesa grūdējakmeni.

Lai izbēgtu no ciešā skatiena, es aizveru acis un visiem spēkiem sakožu zobus, teju saberžot tos pīšļos.

"Talij, tev ir svarīgākas lietas darāmas. Aizmirsti par sāpēm. Aizmirsti to visu. Ja tu gribi vēl kaut reizi dzīvē ieraudzīt pati zini ko, tev tas ir jāizdara," es sev skandinu un dīvainā kārtā tas palīdz. Man, cilvēkam, kurš vienmēr ir sevi uzskatījis par loģiski, racionāli domājošu, spējīgu atšķirt fantāzijas un ilūzijas no patiesības, tas palīdz. Sāpes saglabājas tikpat stipras, pat stiprākas, bet man izdodas tās pataisīt par fonu un pierunāt sevi mazliet paciesties. Ja man viss izdosies, man kļūs vieglāk. Tāds ir līgums – es ignorēju sāpes tagad un drīz vien jūtos labāk vai arī turpinu neko nedarīt līdz pēdējais maģijas piliens pamet manu ķermeni.

Tālāk viss notiek gluži kā paralēlajā pasaulē, it kā es skatītos spogulī, kurš padara visu pilnīgi pretēju patiesībai. Tai patiesībai, kuru biju zinājusi vēl sekundi atpakaļ.

Tagad es esmu tā, kas padara tvērienu ap otra roku stingrāku. Es esmu tā, kas bezbailīgi, ignorējot visas sāpes, paceļ skatienu un ieskatās acīs, kuras iepriekš šķita tik biedējošas. Tajās ir lasāma tā pati saltā izteiksme ar tik tikko saskatāmu neizpratni. Džonatans nespēj izprast manu pēkšņo uzvedības maiņu, taču ir pārāk "varens", lai ļautu tam sevi nobiedēt. Vārdi turpina plūst pāri tām plānajām, bālajām lūpām. Angļu valoda – nav skaidrs kādēļ, bet šoreiz es skaidri zinu, ka runāts tiek tieši šajā valodā, lai arī iepriekš man viss izklausījās vienādi. Arī tad, kad es sāku čukstēt tik tikko izšķiramu frāzi, es skaidri zinu, ka tā ir portugāļu – Gabriela dzimtā valoda.

Vai jums kādreiz ir bijusi izdevība apstādināt (vai vismaz mēģināt) lielo fūri? Nē? Man arī nē. Vismaz līdz šim.

Esmu visai droša, ka sajūtas nav diez ko dažādas. Liekas, es esmu mazs, mazs kociņš, kurš ir novietots iepretim visā ātrumā dragājošai fūrei. Šim kociņam nākas saņemt sevi... lapās, lai nepamuktu malā un neatkāptos. Jāsaka godīgi, izaicinājums to izdarīt ir milzīgs. Es jūtos vāja, bezspēcīga. Process ir jau tuvu nobeigumam, bet es cenšos to apstādināt un pat pavērst pretējā virzienā. Dominiks ne reizi vien bija teicis, ka es pieņemu pārgalvīgus lēmumus un ignorēju to nelielo smadzeņu daudzumu, kas man ir dots. Šī ir pirmā reize, kad es liecos viņam piekrist.