SVEŠS MANTOJUMS

114

Šodien ir dzimšanas diena manai brīnišķīgajai lasītājai Amandai, tāpēc svin visi - divas daļas :) Daudz laimītes <3

Dominika mežonīgi niknās acis atrod savu mērķi un, uz īsu brīdi, es sajūtu atvieglojumu - tā neesmu es. Vīrietis nav vienkārši sadusmots, nē, viņš ir gatavs uzspridzināt visu šo pilsētu, ja tas būs nepieciešams. Kāda balstiņa saka priekšā, ka labāk nebūt par šī cilvēka mērķi.

Vīrietis apstājas iepretim Marianai, viņus šķir viens sīks solītis, bet nešķiet, ka Dominiku tas satrauktu. Marianu... pirmo reizi viņa izskatās nedroša, pat pārbijusies. Man pat nākas atzīt, ka sieviete turas braši – es šobrīd, droši vien, jau gulētu uz grīdas ar sirdstrieku.

- Tu devi solījumu un tu to lauzi. – Dominiks izšņāc caur zobiem, balsij esot zemai un rūcošai. Lai arī es redzu, ka pēdējā laikā viņam nav bijis brīvs brīdis no cīniņiem, viņš tik un tā izskatās satriecoši – viena no īpašībām, kuru nekad neesmu sapratusi. Ja jau par to runājam, es nekad neesmu viņu sapratusi.

Piemēram, tagad, viņš stāv manā priekšā, viņš ir dzīvs. Es jūtu vīrieša īpašo auru, es jūtu viņa enerģiju, bet es nezinu KĀ viņš tika iekšā. Es nezinu KĀPĒC viņš ir šeit. Un, pats galvenais, es nezinu, ko gaidīt. Vai es viņam pietrūku? Šis jautājums pat manā galvā skan muļķīgi un bērnišķīgi.

- Klans bija apdraudēts, man nācās to izdarīt. – Mariana atcērt un tūliņ saķer ar pirkstiem kaklu, plātot muti kā zivs, kura ir izmesta uz sauszemes. Dominiks ir pacēlis rādītājpirkstu, un es varu vien nojaust, ka viņš ir nobloķējis Marianas elpvadus. Acis... Tās iegailojas zeltainas, tāpat kā toreiz, manā mājā, kad viņš cīnījās ar trim ķīniešiem.

- Klans, kura vārds nemaksā ne grasi, pats par sevi ir apdraudēts. Tas ir tevis pašas nopelns. – Viņš atkārto, neatraudams savu skatienu no Marianas. Nešķiet, ka viņu īpaši satrauktu sievietes smakšana. Pūlis satraukti saskatās, bet neviens neuzdrošinās tuvoties. Andrē vēro Dominiku ar domīgu izteiksmi, it kā viņa meita tagad nemaz netiktu galināta.

- Tu saņēmi lielāko iespējamo dārgumu, bet nespēji to novērtēt. – Viņš turpina, sakniebdams lūpas. – Tu mani ļoti sadusmoji, Mariana.

Sievietes lūpas kļūst iezilganas un viņa mitējas kāst pēc gaisa, šķiet, līdz bezsamaņai ir palikušas skaitītas sekundes.

- Dominik... – Klusi ierunājos, pat nebūdama droša, ka viņš mani sadzirdēs.

Viņš sadzird. Dominika rādītājpirksts paslīd mazliet zemāk un Mariana sāk kāri kampt plaušās tik trūkstošo gaisu. Vīrietis to visu vēro ar acīmredzami neapmierinātu skatienu, es spēju zeltainajās acīs vien redzēt, cik ļoti viņš vēlas nogalināt Marianu, lai arī no tā nebūs nekādas jēgas tīri maģijas ziņā.

- Tu esi Salvadors... – Mariana neticīgi izdveš.

Sekundes, divas...

Galvā notiek klikšķis, un es pēkšņi sajūtos gaužam muļķa. Dominiks ir Salvadors, protams. Kā gan es iepriekš par to pat neiedomājos?

Vīrietis nav ne par mata tiesu līdzīgs tai sievietei, kuru redzēju Teitu pilī, no tēva viņš ir mantojis vien dažas īpašības. Jau pirmajā mūsu tikšanās reizē es atzīmēju, ka viņš neizskatās pēc angļa. Brūnās acis, biezie mati, iedegusī āda... nekas no tā nav raksturīgs Teitiem. Un tas stāsts? Kurš bērns gan aizbēgtu no klana 16 gadu vecumā, zinot, ka ārpus robežām nāve ir vien laika jautājums? Pats Dominiks bija stāstījis, cik ļoti viņa klans bija apsēsts ar tīro asiņu ideju, cik ļoti klanā nemīlēja bērnus, kuri ir dzimuši no svešiem magiem. Pietiek atcerēties kaut vai Finu, kuru Dominiks aizsūtīja uz Krieviju, ne Angliju, jo zināja, ka tur viņam būs labāk, zināja pēc pieredzes.

- Ak, netēlo tādu pārsteigumu. – Mags izdveš saltā tonī. – Tu taču to nojauti jau iepriekš, vai ne tā?

Mariana ieskatās magam acīs – darbība, kuru šeit var atkārtot vien retais. Es manu, ka vairums magu neskatās uz Dominiku, it kā viņš spētu nogalināt ar acīm vien. Vienīgie, kuri nav nokāruši galvas, ir Andrē un...

Logans, Daniels un Rebeka ar Halku rokās ir tikuši cauri pūlim un tagad apstājas man blakus. Rebeka, šķiet, vispār nesaprot, kas notiek, bet Dominika figūra viņu acīmredzot ir iepriecinājusi. Daniels izskatās sasprindzis, gaidīdams kautiņu jebkurā mirklī (nespēju neko iebilst, Dominiks tik tiešām izskatās bīstams), bet Logans vēro jaunpienācēju ar neierasti ziņkārīgu izteiksmi.

- Lauztais solījums tevi nepaglāba. – Vīrietis izdveš. – Teiti ir nikni, un es varu tev apzvērēt, viņi ar vislielāko prieku tev atriebsies.

Mariana paliek klusējam, bet sejā ir skaidri lasāms, ka viņa to jau zina.

- Es tev dodu izvēli. – Dominiks atkal ierunājas. – Pirmais variants, mēs pazūdam tūliņ pat, un tu pati tiec galā ar Teitiem. Vai arī tu pieņem mūs kā klana locekļus un mēs cīnīsimies kopā ar tevi.

Daži Salvadori uzdrošinās pacelt galvas, lai vērotu šo brīdi. Pat es satraukti noriju siekalas. Tas nav gluži tas, uz ko cerēju, bet, izsverot situāciju, tas šķiet gudrākais lēmums. Es pat neviļus iedomājos, ka man ir pilnīgi vienaldzīga mana atrašanās vieta tik ilgi, cik Dominiks ir blakus. Nē, nē, tas skan pārāk saldi.

Es vienkārši esmu sapratusi, cik nozīmīgs vīrietis man bija. Kad mēs vēl ceļojām kopā, es pat neapjautu, cik nomierinoša ir viņa klātbūtne, cik svarīga man tā ir. Tagad es to apzinos un vairs nekad nevēlos piedzīvot viņa prombūtni atkal.

- Labi. – Pēc šķietamas mūžības izskan atbilde.