SVEŠS MANTOJUMS

7

Es nebūtu es, ja nenokavētu pirmo skolas dienu.

Teju lidodama cauri skolas gaitenim, es nolādu pati sevi. KĀ? KĀ ES VARĒJU NOKĀVĒT? Šausmīgs murgs mani pamodināja stundu pirms modinātāja, un es vairs neriskēju iet gulēt. Ar to būtu jābūt pietiekami, lai garantēti ierastos skolā laicīgi, bet es taču esmu Talija – visnepunktuālākais cilvēks pasaulē.

Vien tad, kad es nonāku līdz vēstures kabineta durvīm, es atļaujos apstāties un ievilkt saraustītu elpu. Telefons rāda laiku 8:37. Esmu nokavējusi 7 minūtes. Tas nebūtu nekas traks, ja vien šī nebūtu pirmā skolas diena un mans vēstures skolotājs nebūtu ietiepīgs auns, kurš par katru neattaisnotu kavējumu samazina atzīmi.

Īsu brītiņu pakavēdamās durvju priekšā, es strauji metos iekšā klasē.

- Kāds brīnums – Talija ir nokavējusi pirmo stundu 12.klasē. Ā, nē, tas izklausās pēc viņas. -

Mani tūliņ sasveicina labi pazīstama balss. Pēdējā rindā tieši pie ieejas sēž melnmatains puisis ar izteikti zilām acīm un tuneli labajā ausī. Varētu teikt, ka tieši šis cilvēks – Arvis, bija mans pirmais draugs. Un ar draugu es domāju draugu, ne simpātiju vai lielo mīlestību. Mūsu vecāki draudzējās un, kā jau tas parasti notiek, arī mēs, bērni, ātri vien atradām kopīgu valodu. Tagad, kad mans tēvs jau gadiem nav rādījies Latvijā, draudzība aprobežojas vien ar runāšanu skolā. Katram ir sava dzīve, tomēr mums nav nekas pret kontaktēšanos.

- Kāds brīnums – Arvis neko nespēj atstāt bez komentāra. Ā, nē, tas izklausās pēc viņa. – Es izmēdu puisi, sabužinādama viņa melnos matus, un, nolikdama somu blakus uz galda. Varētu teikt, ka esmu vienīgais cilvēks, ar kuru Arvis spēj pilnvērtīgi komunicēt šajā klasē. Viņš ir viens no tiem neformālu bērniem, kuri nēsā tumšu apģērbu, taisa tetovējumus, pīrsingus un kritizē visu, kas patīk citiem.

Klases priekšā atskan kluss klepus, liekot man pavērties skaņas virzienā. Tur, kur biju gaidījusi ieraudzīt vecu, apaļu onkuli, es ieraugu jaunu vīrieti, kurš liekas pārsteidzoši pazīstams. Sekunde, divas... Velns! No otra klases gala mani vēro jau zināmās brūnās acis...

- Es taksi neizsaucu... – Man pār lūpām neviļus izlaužas vārdi, kurus nebiju domājusi teikt skaļi. Vīrietis, kura vārdu es jau biju paspējusi aizmirst, brīdi vēro mani ar neierasti stingru skatienu. No pāris dienas atpakaļ izjustā pļāpīguma un draudzīguma vairs nav ne miņas. Vēl jo vairāk, tagad Dominiks ir ģērbies krietni solīdāk – viņam mugurā ir moderns džinsa uzvalks, identiskas krāsas un materiāla bikses un balts krekls. Apģērbs izcili noslēpj tetovējumus, kurus biju redzējusi iepriekš. Garie mati ir sasieti copē. Viņam gandrīz ir izdevies mani apmānīt. Gandrīz. Viņš joprojām nelīdzinās skolotājam. Lai arī... taksistam viņš arī nav līdzīgs.

- Pirms tu ienāci klasē, tavi klasesbiedri rakstīja darbu. – Dominiks nosaka, paķerdams no sava galda papīra lapu. Lai radītu lielāku iespaidu, viņš to pāris reizes pavicina gaisā. Jā, paldies, es zinu kā izskatās kontroldarba lapas. – Tu nokavēji, tādēļ nekādas atlaides es netaisīšu. Ņem lapu un izmanto atlikušo laiku, lai aizpildītu vismaz kaut ko. Tas palīdzēs man novērtēt jūsu zināšanas uz doto brīdi. –

Vairākas garas sekundes es vienkārši mēmi lūkojos pretī. Man ir pilnīgi vienalga par to darbu – atzīmes vēsturē man ir labas. Es joprojām nespēju pārdzīvot to, ka taksists tagad ir mans skolotājs. Tāds kāpums pa karjeras kāpnēm liekas mazākajā mērā dīvains.

- Nerakstīsi? – Dominiks jautā, liekot man izrauties no transa. Par šo dzīves mistēriju es varēšu padomāt starpbrīdī. Tagad būtu īstais laiks paņemt to lapu un nopelnīt pirmo atzīmi šajā gadā. "Skolotājs" tajā laikā skenē mani ar savām brūnajām acīm, gaidot atbildi. Es mēmi paņemu lapu un apsēžos blakus Arvim. Pāris klasesbiedri man viegli uzsmaida, kā sveicinot ar atgriešanos dzīvo aprindās (jā, es jau paspēju klases čatā pasūdzēties par savu pašsajūtu).

Labā ziņa – Arvis savā kontroldarbā ir ticis vien mazliet tālāk par mani. Puisim, atšķirībā no manis, ir uzrakstīts vārds. Izķeksējusi no somas priekšējās kabatas pildspalvu, es uzlūkoju pulksteni. Ceļā skatiens pārslīd pāri Dominikam, kurš tūliņ novēršas no manis un velta visu savu uzmanību kaut kam datorā. Pulkstenis saka, ka man ir atlikušas precīzi 30 minūtes. Ievilkusi dziļu elpu, es ķeros klāt darbam.