SVEŠS MANTOJUMS

115

Tikko atbilde izskan, Dominiks apmierināti nosmīn un pakāpjas mazliet tālāk, ļaujot Marianai beidzot ieelpot. Sievietes izteiksme ir netulkojama, man atliek vien iedomāties, ko viņa šobrīd jūt – pašas dēla slepkava ir pievienojies klanam. Jā, magi nāvi uztver citādi, bet viņas uzvedība skaidri norādīja, ka Gabriels joprojām ir svarīgs un nav aizmirsts. Uz īsu brīdi man pat kļūst sievietes žēl.

Tā tas ir līdz brīdim, kad Dominiks pagriežas pret mani. Tad Mariana pilnīgi zūd no manām domām.

Goda vārds, pat skatīties uz viņu ir par daudz. Pārāk daudz emociju skrien cauri ķermenim sekundes laikā, neļaujot saprast, kas man tagad būtu jādara. Sasodīts, es biju ilgojusies pēc viņa! Man vēl neviena cilvēka nav pietrūcis tik ļoti, cik viņa! Katru reizi, kad Daniels dzēra tēju, es atcerējos viņu. Katru reizi, kad Logans ar savām zeltainajām acīm mani vēroja, es atcerējos viņu. Velns parāvis, pat tad, kad es skatījos uz Halku, kuru mags tik ļoti necieta, es atcerējos viņu. Tas skan neiedomājami pārspīlēti, bet tā ir taisnība. Es, cilvēks, kurš vienmēr ir sevi uzskatījis par racionāli domājošu, tik tiešām sāku domāt, ka dzirdu viņa balsi savā galvā.

Dominiks sper soli manā virzienā un man ar to pietiek. Es noraujos no vietas un vienā lielā lēcienā esmu apķērusies viņam ap kaklu, spiežoties tik tuvu klāt, cik tas ir iespējams, ieelpojot ik katru smaržu, izbaudot ik katru ataugušo matu loku, kas kutina manu seju. Es jūtu kā viņa lūpas ieliecas smaidā, kā viņa pirksti sāk glaudīt manus matus, un es sajūtos kā kaķis, kurš izmisīgi vēlas vairāk pieskārienu. Šajā mirklī man ir pilnīgi vienalga, ka mūsu šķiršanās reizē pieskārieni bija reta parādība, es nekad neuzdrošinājos pietuvoties tik tuvu, tik atklāti izrādīt savas izjūtas. Man ir vienalga, pilnīgi vienalga. Dominiks ir te pēc tik ilga laika!

Atmiņā ataust mūsu pēdējā tikšanās reize... Kad tas vispār bija? Šķiet, veselu mūžību atpakaļ. Es biju tik nikna uz viņu, es tik tiešām domāju, ka iekaustīšu vīrieti, ja kādreiz pavērsies tāda ispēja. Nekādu skaidrojumu, nekādu sarunu, nekā. Dominiks vienkārši sazinājās ar Salvadoriem un atdeva mani. Es melošu, ja teikšu, ka esmu piedevusi. Nekā nebūs, viņš joprojām ir kretīns.

Es atraisos un nikni iebliežu ar dūri pa vīrieša krūtīm, īpaši nežēlojot spēkus, jo tādu blāķi pat gribot nevar aizskart, it īpaši bez spējām. Dominiks uzlūko mani ar "tu to nopietni?" skatienu, tomēr nebilst ne vārda, kad es iesitu vēlreiz un vēlreiz.

- Mērglis! – Nokliedzos, pilnīgi aizmirstot par visiem skatītājiem. – Kā tu tā varēji izdarīt!?

Vēl vien sitiens. Fakts, ka viņš pat nesaraujas, dara manu niknu, un es situ aizvien spēcīgāk un spēcīgāk.

- Tu kaut iedomājies kā es te mocījos? – Nobaurojos. – Kā es pārdzīvoju, kad redzēju vīziju, kurā tevi gandrīz nogalina? Kā es ienīdu šo vietu?!

Dominiks vien sakniebj lūpas, ļaujot man turpināt zvetēšanu. Ak, es esmu tik nikna! Man gribas viņu nogalināt, goda vārds! Es tik ļoti pēc viņa ilgojos, lai tagad nogalinātu!

- Tu man nepateici ne vārda, vienkārši iemeti šajā trako namā! – Nobaurojos un atvēzējos vēl vienam spēcīgam sitienam, kuram, cerams, izdosies nogāzt viņu gar zemi.

Laikam pat Dominikam ir savas robežos, jo viņš saķer manu plaukstas locītavu, tad otru un gandrīz vai ar varu parauj uz savu pusi. Acis veras manī ar stingru skatienu, bet es redzu, ka tas dodas visai grūti. Pārmaiņas pēc viņš nevēlas tāds būt, nevēlas man ko pārmest.

- Nomierinies. – Viņš pavēl. – Es izdarīju to, kas man bija jāizdara. Tu joprojām esi dzīva, vai ne tā?

Es iekožu lūpā, lai savaldītu dusmas. – Par kādu dzīvību iet runa, ja es dienu no dienas jūdzos nost no domas, ka tu guli kādā grāvī miris?

Dominiks iesmejas un paceļ acis pret debesīm. Liekas, viņu ļoti uzjautrina mani vārdi.

Kad viņš atkal mani uzlūko, nopietnība ir atgriezusies visā tās krāšņumā. Acīmredzot vīrietis tagad vēlas, lai vārdi tik tiešām atstātu savu nospiedumu manā galvā. – Talija, es esmu dzīvotājs. Mani nav tik viegli nogalināt. Tici man, daudzi ir centušies, pat tu, tikko.

No manis izraujas kluss smiekliņš. Jā, es noteikti biju viņa spēcīgākais pretinieks, it īpaši bez maģijas.

Mans skatiens pārslīd pāri pūlim, kurš šo izrādi joprojām vēro. Andrē sejā ir lasāms uzjautrinājums, kurš mijas ar ziņkārību. Esmu dzirdējusi pietiekami, lai zinātu, ka Dominikam ir izdevies iegūt vecīša uzmanību. Varētu teikt, ka viņš tikko ieraudzīja slavenību.

- Kā būtu, ja mēs dotos kaut kur, kur būtu mazāk cilvēku? – Čukstus jautāju un Dominiks mēmi pamāj.