SVEŠS MANTOJUMS

154

Sākumā es dzirdu vien vairākus zābaku pārus, kuri pārvietojas pa vēso un mitro gaiteni. Pašas saraustītā elpošana liekas nepieklājīgi skaļa, liekot man aizturēt elpu. Man ir divas iespējas – dot zināt, ka esmu te, tādējādi aizsākot visa šī piedzīvojuma nepatīkamāko daļu – tikšanos ar Džonatanu un viņa lēmumu par manu tālāko nākotni, vai arī ciest klusi un cerēt, ka mani neievēros. Problēmas gan sagādā mans tukšais vēders un ķermenis, kurš pēdējās stundās jau ir pārvērties par ledus kluci. Godīgi sakot, neesmu droša, ka esmu spējīga šeit sēdēt vēl ilgāk.

- Metīsim šo pēdējā kamerā, tur visspēcīgākie blokātori, viņa spējas nedarbosies. – Pēkšņi mani iztrūcina zema balss. Ja iepriekš sirds bija situsies ātri, bet regulāri, tad tagad tā, šķiet, noraujas no starta pozīcijas un tagad rašo kā traka. Es zinu šo balsi!

Sasodīts!

Pēdējā kamera... Mana kamera! Plikpaurainais Džonatana kalpiņš ar baikera cienīgu apģērbu ved kādu šurp! It kā ar to nepietiktu, es tikko uzzināju, ka šajā kamerā ir uzstādīti visspēcīgākie spēju bloķētāji. Nav jau brīnums, ka neko nespēju izdarīt.

Kāpēc es esmu tāda veiksminiece?

Acis drudžaini pārslīd pāri apkārtnei, meklējot kaut ko, kas spētu kalpot par slēptuvi, taču meklēto neatrod. Neskatoties uz to, ka pēdējo diennakti gandrīz neesmu ēdusi, mani māc pamatotas aizdomas, ka nespēšu ietilpt tualetes podā vai izlietnē.

Tieši tajā brīdī, kad es pagriežos pret kameras durvīm, lai novērtētu, cik daudz laika man ir atlicis, es ieraugu trīs cilvēkus. Divi stiepj trešo, kurš ir bezsamaņā. Lai cik ļoti man negribētos to atzīt, man jau zināmā plikpaura satikšana mani satrauc pat vairāk nekā atrašanās šajā vietā. Vairāk par viņu es ienīstu vien Džonatanu.

Man tiek dots tas prieks redzēt kā uz mirkli viņa pašpārliecināto izteiksmi nomaina pilnīgs apmulsums. Viņa bālās acis pārslīd par mani, mute paliek pavērta mēmā jautājumā. Skaidri zinādama, ka šobrīd mana vienīgā aizsardzība, ir pašas raksturs, es uzburu uz sejas viegli izsmejošu izteiksmi, kuru labprāt veltītu sev pašai, ja man būtu tāda iespēja. Ne jau viņš netīšām teleportējās uz svešu klanu, pilnīgi izgāžot visu Dominika kara plānu.

- Vai varu palūgt segu? Šeit ir auksti. – Izdvešu, nevainīgi pasmaidot. Plikpauris saskatās ar otru sargu, tad atkal paskatās uz mani. Šoreiz viņš jau ir atguvis daļu no savas "vīrišķības", kas izpaužas man veltītājā slepkavas skatienā.

- Ko tu šeit dari? – Viņš jautā, liekot man iekšēji novaidēties. Ja vien es pati zinātu atbildi uz šo jautājumu...

- Atpūšos, neredzi? – Izdvešu, zīmīgi aplūkojot pievilcīgo cietuma kameru.

Mani vārdi neatstāj nekādu iespaidu uz sarunas biedru, viņš vien turpina vērties manī ar nogaidošu izteiksmi. Ja viņš gaida citu atbildi, tad tā nesekos.

Šī iemesla dēļ mēs pieklājīgu laiku vienkārši klusējam, veroties viens otram acīs. Es jūtos teju pateicīga, kad otrs sargs ierunājas, jo, lai arī man patīk kaitināt cilvēkus, nekaunīgi skatoties viņiem acīs, šī spēle bija pārāk ieilgusi.

- Mums vajadzētu noziņot princ...karalim. – Vīrietis izdveš, acīm nedroši skraidot no manis uz palīgu.

- Vajadzētu gan. – Plikpauris saltā tonī izdveš, uz sejas esot lasāmam pretīgam uzjautrinājumam. – Varu derēt, ka viņš būs ļoti priecīgs par šādu pārsteigumu.

Es nebilstu ne vārda skaļi, tomēr vienlaicīgi savā prātā nolamāju viņu visos sev zināmajos lamuvārdos. Vai tiešām viņš nevarēja iztikt bez šīs piebildes? Man pašai gribas vemt no apziņas vien, ka drīz man nāksies runāt ar Džonatanu, kurš atrodas ļoti izdevīgā stāvoklī, lai neteiktu vairāk. Es pati šurp teleportējos, to pat nevar skaitīt par nolaupīšanu. Ņemot vērā mūsu iepriekšējās tikšanās reizes, galvā negribīgi lien domas par to, ka viņš var sadomāt pataisīt mani par savu sievu vai, vēl trakāk, bērnu māti. Drīzāk es viņu noduršu miegā, nekā viņam izdosies realizēt kādu no šiem plāniem.

- Kur likt šo? – Otrs sargs jautā, pamājot uz bezsamaņā esošo vīrieti viņu rokās.

- Varu derēt, ka Talija neiebildīs pret kaimiņu. – Plikpauris izdveš. Bez vārda runas viņš atver kameras durvis, vienlaicīgi draudīgi pakāpjoties manā virzienā, tajā laikā, kad otrs sargs nogulda ieslodzīto. Man par nožēlu, iespēja aizmukt tā arī nepaveras. Viņi vienkārši aizslēdz durvis un pazūd, man jau zināmajam sargam vēl zīmīgi nosmīnot.