SVEŠS MANTOJUMS

78

Es tieku ievesta pa vienām no desmitiem citu durvju un, pat nepaspējusi aplūkot telpu, es varu pateikt, ka tai ir kāds sakars ar ārstiem un medikamentiem. Zāļu smarža iecērtas degunā jau no paša sliekšņa.

Sajūtas mani nepieviļ. Mēs tik tiešām esam nonākuši palielā ārsta kabinetā. Sienas pēc jau iegalvotas shēmas ir smilšu krāsā un visumā krāsu gamma nav tik balta kā esmu radusi redzēt citviet, bet pašas sastāvdaļas diez ko neatšķiras – tie paši krēsli, kušetes, skapji ar zālēm un... ārsts.

Pie galda sēž vīrietis ar melniem, uz augšu ķemmētiem matiem, nelielu bārdiņu un izteikti brūnām acīm. Pēc cilvēku gadiem es nedotu viņam vairāk par 35.

- Sveiki. – Mums tiek sveiciens. Ne es, ne mana pavadone nesniedz atbildi.

- Sagatavo B4. – Viņa stingrā tonī pavēl un tūliņ pagriežas pret mani, it kā līdz ar šo pavēli aizmirstu par citu cilvēku klātbūtni šajā telpā. Kas vispār ir B4?

- Sēdies.

Izsekojot skatienam es ieraugu parastu krēslu, bez saitēm, asiņu pēdām vai rokudzelžiem. Nospriezdama, ka tā ir laba zīme, es apsēžos. Sieviete nostājas iepretim, ignorējot krēslu blakus. Acīmredzot viņai patīk justies augstākai par savu sarunas biedru.

- Kādu laiciņu atpakaļ Damians telepātiski sazinājās ar vienu magu no mūsu klana, lai arī viņš pat apgalvoja, ka nekad nav sastapies ar bijušo Teitu. Acīmredzot tavs draugs tālā pagātnē bija padzēsis atmiņu. Lai nu kā, viņš paziņoja, ka ir gatavs atdot tevi uz saviem noteikumiem. – Sieviete uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. Izdzirdot vārdu, kuru es visu dienu tik veiksmīgi dzinu ārā no savas galvas, es sakožu zobus. Manī cīnās divi pretstati – no vienas puses man gribas dzirdēt kā tad galu galā Dominiks mani pārdeva, bet no otras puses es negribu zināt ne kripatiņu par viņu. Tas cilvēks man nodarīja sāpes un gremdēties tajās es nevēlos. Es nebūšu tāda kā vairums manu klasesbiedru – tamlīdzīga "šķiršanās" nesalauzīs manu sirdi un neiedzīs depresijā. Vēl jo vairāk, oficiāli mēs nemaz nebijām pāris...

"Mierini sevi, Talij, mierini," iekšējā balstiņa ierunājas, bet es tai pavēlu apklust.

- Viņš sacīja, ka tu atrodies briesmās un ir liela iespēja, ka tu un visa Salvadoru klana maģiskā rezerve drīz nonāks svešu magu rokās. Ne mums, ne viņam tas nav izdevīgi.

Nav izdevīgi?!

- Paldies, patīkami dzirdēt, ka mana nāve ir jums neizdevīga. Silda sirdi. – Sarkastiski attraucu, neapzināti sakrustojot rokas uz krūtīm. Ārsts tajā laikā ir mums uzgriezis muguru. Godīgi sakot, tas mani satrauc, taču es neliekos ne zinis. Manas vizītes mērķis vēl noskaidrosies. Spriežot pēc redzētā, es šeit esmu spēcīgākais mags.

- Damians piedāvāja darījumu. Viņš mums sniedz tevi, bet mēs dodam vairākus solījumus. Mēs tevi aizsargāsim, trenēsim, neviens neatņems tavas spējas un nedrīkstēs spiest precēties, ja tu to nevēlēsies.

Man ir vajadzīgas vairākas sekundes, lai vispār aptvertu, kas tika pateikts. Es pat nezinu... es pat nezinu tas ir labi vai slikti. Damians parūpējās par galveno – šeit es tik tiešām būšu drošībā, bet...

- Superīgi. Zeltainais retrīvers vārdā Talija ir atradis jaunas mājas, ko? – Nicinoši jautāju, izslejoties savā krēslā staltāk. – Vai kaklasiksniņa nāca komplektā? Nu, ziniet, lai varētu izvest pastaigā ar pavadiņu. Kā trenēsiet mani? Man kādreiz bija suns, mēs sākām ar komandu "sēdēt".

Spriežot pēc sievietes sejas izteiksmes, mans sarkasms ir nevietā. Vienalga. Ja jau esmu iesprūdusi šeit, tad man ir kaut kā jāizklaidē sevi. Tagad, kad es skaidri zinu, ka viņi ir devuši solījumu mani aizsargāt, es jūtos vēl drošāk – neviens man neko nenodarīs. Super.

- Mariana, cik? – Ārsts negaidīti iejaucas, beidzot atklājot melnmates vārdu. Mariana.

- 9. – Viņa attrauc, izpelnoties šaubīgu skatienu.

- Esi droša? Gabrielam bija desmit. – Vīrietis nedroši jautā. Spriežot pēc nespējas uzlūkot sievieti ilgāk par pāris sekundēm, viņai ir izdevies iebiedēt pat ārstu. Mani tas īpaši nepārsteidz. Tai Marianai ir raksturs.

- Viņa nav Gabriels.

Iestājas klusums, ārstam padodoties un pagriežoties atkal ar muguru pret mums. Es saraucu pieri.

- Kas te notiek? – Jautāju.

- Gribi tu to vai nē, tu dzīvosi te. Te notiks apmācība, te tu atsāksi savu dzīvi, pabeigsi vidusskolu un, iespējams, sāksi apgūt profesiju. Aizmirsti iepriekšējo dzīvi. Tagad tu esi Salvadoru klanā. Klanā cilvēki rūpējas viens par otru, aizsargā viens otru. Šeit nav neviena "es" ir tikai "mēs". Katram ir vieta sistēmā. Lai cik augstās domās par sevi tu nebūtu, tu esi vien kārtējais mags, sistēmas sastāvdaļa.

No tāda paziņojuma, es teju aizrijos ar gaisu. Ko tā dāmīte no sevis iedomājas? Viņas aura ir vien par kripatiņu zeltaināka nekā normālam cilvēkam. Ko gan cilvēks var man pavēlēt?

- Mūsu domas šajā jautājumā atšķiras. – Nikni paziņoju. – Es neesmu Salvadors. Es neesmu vainīga, ka jūsu Gabriels nespēja pats tikt galā ar savām problēmām un novēla to visu uz maniem pleciem. Es atļauju nesniedzu un nesniegšu.

Gabriela pieminēšana liek sievietei sastingt uz vietas un veltīt man skatienu, kurš jebkurā filmā pārvērstu pretinieku par akmeni. – Gabriels tevi izvēlējās par savas maģijas jauno iemiesojumu un tas tevi padarīja par Salvadoru. Tava maga zīme, kur tā ir?

Es klusēju, izaicinoši lūkodamās viņai pretī. Nekā nebūs. Nekādu zīmi es nerādīšu.

- Es varu saderēt, ka tur ir attēlots kas līdzīgs tam, kas ir uz šīs ēkas ģērboņa. – Mariana izdveš, nesagaidījusi atbildi. – Samierinies, ka vairs neesi cilvēks un sāc pierast pie pieaugušo dzīves. Mans pacietības mērs nav diez ko liels. Es ātri nogurstu no pusaudžiem raksturīgā muļķuma.

Jau atkal tiek aizskarts mans intelekts. Iepriekš šo pienākumu pildīja Do... viens cits cilvēks. Tagad Mariana. Jo kā gan Talija iztiks bez tamlīdzīgiem atgādinājumiem?

Pilnīgi negaidīti manā plecā ieduras kas ass, un es iekliedzos, cenšoties parauties tālāk no sāpju iemesla. Tas ārsts...! Viņš iedūra manā plecā sasodīto adatu ar kaut kādu šķidrumu.

- KAS TAS IR!? – Nokliedzos, pielēkdama kājās tikko ārsts izņem adatu.

- Blokāde. Kādu laiciņu tu nespēsi izmantot savas spējas pilnā mērā drošības apsvērumu dēļ. – Mariana paskaidro, vērodama mani ar slikti slēptu apmierinājumu. Talija bez spējām – vai nav svētki!?

Es jau taisos izteikt visu, kas man sakāms, kad sieviete pakāpjas tuvāk un piekaļ savas tumšās acis man. Lai arī negribas to atzīt, man gribas pakāpties tālāk no viņas. Viegli nedrošības pavedieni iezogas apziņā.

– Talija, šis nav bērnudārzs, kur ar tevi auklēsies. Jā, tevī rit visa klana maģija un mēs apzvērējāmies tev neko nenodarīt, taču tas nenozīmē, ka necietīs kāds cits. Mūsu cilvēki ir noskaidrojuši tavas draudzenes un vecāku atrašanās vietas. Viena neuzmanīga kustība un būs slikti.