SVEŠS MANTOJUMS

125

Es gaidīju no šīs dienas jebko (kā nekā es dzīvoju nemitīgās kara briesmās), taču pilnīgi noteikti tas nebija paziņojums, ka esmu Dominika līgava. Kā es pamanījos palaist to garām?

Es sastingtu ceļa vidū un drīz pēc tā manam piemēram seko arī pārējie. Sarunas un soļi aiz muguras apklust. Manas acis joprojām neticīgi veras Loganā, kurš savukārt izskatās kā bērns nopietnās nepatikšanās. Viņš apzinās, ka ir sastrādājis problēmas, apzinās, ka viņam nevajadzētu to stāstīt pirms Dominika.

- Džozefīne? – Dominika balss aiz muguras jautā un pēc īsa mirkļa vīrietis apiet apkārt un nostājas iepretim, zeltainajām acīm nervozi mani nopētām. – Viss kārtībā?

Kārtībā? Tālu no tā. Man ir grūti pat noformulēt to, ko vēlos viņam pateikt, tādēļ krietnu brīdi es vienkārši mēmi blenžu, nespējot sasaistīt pat divus vārdus.

Juzdama, ka emocijas manī aizvien aug un aug, es izdaru svarīgāko – minimizēju cietušo skaitu.

- Kā būtu, ja mēs dotos uz māju, līgavaini? – Jautāju, ielikdama savā balsī visu sevī esošo aizkaitinājumu. Dominika sejā acumirklī parādās atskārsme, saprotot, kāds ir manu dusmu iemesls. Nešķiet, ka tas viņu īpaši iepriecinātu, bet svarīgāko mags izdara – viņš atvadās no Andrē, neaizmirstot veltīt Loganam brīdinošu skatienu, no kura vairums cilvēku nobītos. Visi, izņemot pašu Loganu, kurš vien nevainīgi pasmaida. Pēc tā viņš mēmi pamāj uz mājas pusi.

Ziniet cik grūti ir netaisīt scēnu ielas vidū, kad tu esi radis paust skaļi visu, kas uz mēles? Manā galvā ir jau simtiem iespējamo apvainojumu Dominikam, bet man nākas ciesties līdz pat mājai, lai kādu no tiem pateiktu. Tas tikai uzkurina iekšpusē degošās liesmas.

Pēc pāris minūtēm klusuma mēs tomēr sasniedzam māju, mags atver durvis un palaiž mani iekšpusē. Es gan neeju nekur tālu, bet apstājos turpat, nogaidoši uzlūkojot savu "līgavaini".

Dominiks aizver durvis un atkal apvelk telpu ar man jau zināmo skaņas izolācijas maģiju. Acīmredzot viņš jau paredz kliegšanu. Pareizi dara.

Kad tas ir izdarīts, viņš pagriežas pret mani. Nav nekādas nepieciešamības kaut ko teikt, jau tāpat ir zināms manu dusmu iemesls. Dominiks sāk runāt pirmais. - Sapulcē Mariana pacēla jautājumu par manu atrašanos šeit, viņa neuzskata mani pat pilnvērtīgu klana locekli, vien ciemiņu. Citi savukārt norādīja, ka, spriežot pēc redzētā, mēs esam pāris un kāzas ir labs veids kā oficiāli kļūt par Salvadoru klana biedru. Es piekritu.

- Jā, šo daļu es zinu. – Paziņoju. – Es nesaprotu kāda velna pēc tu to nepateici man, kāpēc nemaz nepaprasīji manu viedokli!?

Dominika sejā nepakustas ne vaibsts. – Es jau zinu, ka tu jūti to pašu, ko es. Kāda jēga prasīt to, ko jau zinu?

No tik muļķīga jautājuma es pat uzreiz nesaprotu ar kuru galu sākt skaidrot šādas loģikas ne-loģiskumu.

- Dominik, tu tiešām esi tāds idiots!? – Es jautāju, netaupot balsi. – Es tevi pazīstu piecus mēnešus, no kuriem vienu tu plānoji man atņemt spējas, vienu es pavadīju šeit viena, jo tev redz sagribējās pabūt vienam, un pārējos trīs mēs vienkārši bēgām no magiem, kuri mūs mēģina nogalināt. Es tevi nepazīstu!

- Iepazīsi. – Viņš mierīgi atbild. – Saproti vienu – ja es nepateiktu par šīm precībām, tev atrastu kādu citu cilvēku ar lielu potenciālu, un tu precētos ar svešnieku. Magiem precības nav nekas vairāk par kontraktu, mēs meklējam sev izdevīgāko variantu, spēcīgāko partneri. Kāzas nav balstītas uz kaut kādām jūtām.

"Kaut kādām jūtām"... Tas bija pateikts tā, it kā pašam Dominikam šī ideja vien liktos gaužām muļķīga. Tas gan nenozīmē, ka tāpat ir ar mani. Man, velns parāvis, ir ļoti svarīgas jūtas!