SVEŠS MANTOJUMS

14

Bažīgi pavērusies uz tumšajiem mākoņiem virs savas galvas, es vēl vairāk paātrinu soli, lai arī ķermenis no pārguruma negrib pat kustēties, nerunājot jau par ātrsoļošanu cauri pilsētai. Es pavadīju tajā sasodītajā klasē 2 (!) stundas, pirms tam vēl izturot 9 mācību stundas. Vājums ir tik liels, ka es pat noignorēju veikalu un dodos taisnā ceļā uz mājām. Es atteicos no ēdiena – ar šiem vārdiem ir pietiekami, lai raksturotu notiekošā nopietnības pakāpi.

Kabatā esošais telefons novibrē, liekot man apstāties kādas sānieliņas vidū. Šodien esmu pārāk slinka, lai ietu pa civlizētiem ceļiem.

- Vēsture un bioloģija 9. –

Nevienam citam šis teksts neko neizteiktu, tomēr esmu jau pie tā pieradusi. Pašas māte atņēma manu e-klases paroli un spītīgi turpina to slēpt, aizbildinoties ar to, ka es varot kaut ko tur izmainīt un noslēpt sliktās atzīmes. Man nav ne jausmas kāpēc viņa uzskata mani par hakeri, bet skaudro realitāti tas nemaina – atzīmes es uzzinu no mātes. Komentārus par saņemtajiem vērtējumiem es saņemu tikai gadījumā, ja tie ir pārāk zemi vai...

...vēsturē 9?

Es apstājos ielas vidū un vēlreiz pārlasu īsziņu. Tik tiešām. Kā tas būtu jāsaprot? Es, protams, neesmu pret, tomēr tas liekas dīvaini, ņemot vērā, ka vēl nesen Dominiks uzzīmēja demonstratīvu divnieku uz kontroldarba lapas. Acīmredzot tas bija mēģinājums pievērst manu uzmanību. Idiots.

No pārdomām mani izrauj skaļš šņāciens, tad rējiens un galu galā man gar pašām kājām panesas tumša ēna, kurai seko visai liels suns, pēc skata līdzīgs Komisāram Reksim no filmas. Ausis sasniedz skaļš būkšķis, mazajai, tumšajai ēnai atsitoties pret atkritumu konteineri, kurš ir novietots pie vienas no ēku sienām. Tālāk notiekošais paliek skatienam slēpts, jo radība aizslēpjas aiz konteinera. Tas arī nav nepieciešams, pietiek ar sirdi plosošu ņaudienu, kad suns metas tai virsū. Saprasdama, ka steidzīgi šis strīds ir jāizšķir, es metos turp un saķeru gaužam agresīvo suni aiz apkakles. Visu bērnību man bija suns un laika gaitā es iemācījos no viņiem nebaidīties, kas šobrīd lieti noder. Atgrūdusi viņu pēc iespējas tālāk no sevis, es nostājos iepretim sunim, ar savu augumu aizverot joprojām šņācošo kaķēnu un līdz ar to arī atkritumu konteineri.

- Vācies! – Nokliedzos, liekot viņam pārbiedēti atkāpties. Vēl brīdi neapmierināti manī lūkojies, viņš tomēr pazūd, un es beidzot uzlūkoju cietušo.

Tas izrādās mazs svītrains kaķītis ar lielām, zilām actiņām un skaļu, pīkstošu balstiņu. Viņš nevarētu būt vecāks par mēnesi, ja ne mazāk. Tikko uzbrucējs pazūd no strīpainīša redzes loka, viņš manāmi nomierinās un uzlūko mani ar krietni draudzīgāku izteiksmi. Ņaudētājs ir tik mazs, ka uz muguras pat nav vietas, lai paglaudītu – atliek uzlikt roku, kad mazā, uz debesīm norādošā astīte jau mani apstādina. Tas gan šobrīd ir nav tas svarīgākais. Skatiens aizceļo līdz viņa labajai pakaļķepai un ierauga ne visai patīkamu ainu – asinis.

Es pastiepju roku tuvāk kaķītim, lai brīdinātu par savu nodomu paņemt viņu rokās. Strīpainītis pat īsti neaizdomājas par savām iespējām un tūliņ ņemas glaudīties ap maniem pirkstiem, it kā ķepa nemaz nesāpētu.

- Tu esi pirmais kaķis, kurš no manis nebaidās. – Es viņam pavēstu, uzmanīgi satverdama pūciņas vieglo radījumu. Neliekas, ka tas kaut kādā veidā viņu uztrauktu. Vai ielas kaķiem nebūtu jābūt uzmanīgākiem?

Līdz mājai ir vēl 5 minūtes gājiena. Atliek vien cerēt, ka pa šo laiku viņš nepārdomās un nesāks bēgt no manis, kā to darītu jebkurš normāls kaķis. Lai pasargātu no vēsā vēja, es palieku ņaudētāju zem mēteļa un piespiežu sev cieši klāt. Nepaiet ilgs laiks, kad es sajūtu arī atbildi – murrāšanu.

- Kā tu domā, vai man vajadzētu pavēstīt par tevi savai mammai? – Adresēju jautājumu kaķim, kurš atbild ar klusu "ņau".

- Labāk nē, es piekrītu. –