SVEŠS MANTOJUMS

122

Kad mēs atgriežamies mājā, es jau esmu gatava, ka Dominiks tūliņ pārģērbsies un aizies prom – viņš izmanto katru brīvo brīdi, lai kaut kur pazustu. Es varu vien nojaust, ka tam ir kāds sakars ar gaidāmo Teitu uzbrukumu – Dominiks ir svarīgs, viņa palīdzība pilnīgi noteikti noderēs. Katrā ziņā ar mani par to netiek runāts.

Vīrietim pazūdot augšstāvā, es apsēžos uz skapīša virsmas un paķeru no bļodas mandarīnu. Vismaz kaut kas šeit atgādina, ka drīz ir Ziemassvētki. Ārā ir tik silts, ka mans organisms joprojām domā, ka ir maijs. Joprojām traumētās rokas sāk dzelt no augļa sulas, bet es to ignorēju. Šķiet, par mani ir aizmirsuši, jo maga solījums netiek izpildīts – man neviens neiemāca izdziedināt sevi. Vai ir godīgi no manas puses dusmoties? Es biju dzīvojusi ilūzijā, ka Dominika atgriešanās nozīmē mūsu satuvināšanos, laika pavadīšanu kopā. Šobrīd notiek pretējais, un tas apbēdina, lai arī es visiem spēkiem sevi par to rāju. Viņš ir svarīgs, viņa rokās ir mana un visu pārējo dzīvība.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, Džozefīne. – No pārdomām mani izrauj Dominika pārsteidzoši maigā balss. Es acumirklī aizmirstu par mandarīnu savās rokās un pievēršos viņam.

Vīrietis nav pārģērbies, tātad viņš neies prom, bet rokās... rokās ir gara, ieplakana kastīte ar zeltainu zīda lenti, kura uz melnā kastes fona izskatās neiedomājami pievilcīgi. Dzimšanas diena... es paspēju aizmirst. Man šodien paliek 18.

Joprojām apstulbusi es pietraušos kājās, vienlaicīgi noliekot malā pusmizoto mandarīnu. Dominiks reti ir redzams šāds – atslābis, teju pacilāts. Vēl jo vairāk, viņš man sagādāja dāvanu. Tas ir pēdējais, ko es gaidītu no tāda ledus blāķa kā viņš.

Es apstājos soļa attālumā un nedroši uzlūkoju Dominiku. Zinot viņu, man sejā var ielidot arī kāda gudra maģija. Vīrieša lūpas neizkustās ne par centimetru, bet acīs es saskatu neierastu maigumu. To ieraugot, es acumirklī paņemu kasti un ar vienu kustību atdaru lenti. Tā nokrīt uz zemes, taču tas nav svarīgi. Kaste ir salīdzinoši pasmaga. Ko Dominiks, pilnīgs nepraša emociju jautājumā, varēja man uzdāvināt?

Kaste tiek atdarīta un...

Nopietni?

- Nazis? – Jautāju, pati īsti nesaprazdama ko jūtu. Kā var dāvināt nazi uz dzimšanas dienu? Kas tas par mājienu? Es jau tā nespēju gulēt no domas, ka man būs kāds jānogalina, bet viņš nolēma situāciju padarīt vēl sliktāku.

Tajā pašā laikā es nespēju novērst acis no priekšmeta kastē.

Nazis ir veidots no nakts melna, matēta materiāla. Asmens eleganti pārplūst uz spalu, kurš ir veidots no identiska materiāla un vienīgā atšķirība ir tajā, ka tā malas ir noapaļots, lai es pati nesagrieztos. Uz tumšās virsmas ir grezni grebumi. Lai arī nazis nav tas, par ko biju sapņojusi, pat es esmu spiesta atzīt, ka tas izskatās satriecoši. Tas ir visai vienkāršs, taču tajā pašā laikā elegants, melnais materiāls, šķiet, uzsūc sevī apkārtējo tumsu.

- Magu ģimenēs ir tradīcija. – Dominiks klusi izdveš. – Uz pilngadību vecāki dāvina bērnam īpaši viņam veidotu asmeni, kuru bērns lieto no tā brīža līdz muža galam. Katrs nes sevī viņa īpašnieka stāstu.

No domas, ka viņu ģimenēs nažu dāvināšana skaitās norma, es viegli notrīcu, bet tajā pašā laikā nespēju tikt vaļā no dzirdētajiem vārdiem. Priekšmets acumirklī iegūst nozīmi manās acīs. Man ir 18. No šī brīža mani var nogalināt, nepārkāpjot likumu. Agri vai vēlu man nāksies izmantot šo priekšmetu.

- Iegriez sev ar to. – Dominiks nosaka. Es acumirklī paceļu skatienu un uzlūkoju viņu ar vienu no saviem "Tu esi nojūdzies?" skatieniem. Vai es neesmu šodien cietusi pietiekami? Kāpēc man ir vēl jānodarbojas ar sadismu?

- Pats sev griez, izvirtuli, es tavam priekam to nedarīšu! – Atcērtu un Dominiks sakniebj lūpas, vienlaicīgi izskatīdamies uzjautrināts ar manu uzvedību.

- Pirmkārt, asmenim ir jāsaskaras ar tavām asinīm, lai tas kļūtu par tavu. Otrkārt... – Dominiks satver roku, kurā turu nazi, un saspiež pirkstus ap spalu. Uzreiz pēc tā viņš lēni pietuvina naža galu plaukstai. Tālāk mags neko nedara, gaidot manu lēmumu. Savādi, taču ar šo īso maiguma uzplūdu pietika, lai es saņemtos un to izdarītu.

Tikko tas pieskaras ādai un viegli pārgriež to, es ieraugu ko skaistu un biedējošu vienlaicīgi. Asinis, šķiet, uzsūcas asmenī. Zeltaina gaisma sāk vijīgās līnijās celties augšup pa nazi, paliekot grebumos un tad atkal ejot tālāk. Pēc pāris sekundēm viss rīks ir pārvērties. Viena vienīga krāsu maiņa ir visu izmainījusi. Materiāla tumsa asi kontrastē ar spīdošo zeltu rakstos, liekot domāt, ka zelts spoži spīd, bet tumsa ir vēl melnāka kā ierasts.

- Tas ir tik skaisti... – Klusi nomurminu.

Pēc brīža maga pirksti gādīgi izņem priekšmetu no manām rokām un atliek to kastē. Es nesaprotoši paveros uz augšu, lai sastaptos ar tām pašām skaistajām acīm, pēc kurām tik ļoti ilgojos visu šo laiku.

- Atceries, ka nav nekā svarīgāka par tavu dzīvību. – Viņš klusi nočukst.

Vīrietis tik runā tik nopietnā tonī, ka mans smīns noturas mazāk kā sekundi. Es gribētu pajokot, ka Dominiks pēkšņi ir kļuvis gaužām emocionāls, vai viņam nevajadzētu kabataslakatiņu katram gadījumam, taču es nespēju. Ne tad, kad viņš pirmo reizi izskatās tik patiess.

Es paveru muti, lai kaut ko atbildētu, tomēr saprotu, ka man nav atbildes. Es varētu nosaukt tūkstošiem lietu un cilvēku, kuri ir krietni svarīgāki. Ja man nebūtu šo spēju, es būtu vien kārtējais cilvēks pūlī, kura nāve neko nemainītu. Cilvēki mirst katru dienu, vairums gadījumu tas neko nemaina pasaulē. Tad kāpēc mana nāve to darītu?

Dominika sejas izteiksme uz brīdi aptumšojas un, ja vien tas ir iespējams, viņš pakāpjas vēl tuvāk. – Tu esi svarīga. – Viņš uzstājīgi atkārto, un es pēkšņi saprotu, kas noticis. Mags lasīja manas domas. – Tu esi svarīga man.

Gaisu! Kur ir mans gaiss!?

Dominiks tikko atzina, ka esmu viņam svarīga, viņš pateica to pilnīgi nopietni, bez mazākā mājiena uz izsmieklu. Viņš tik tiešām to pateica. Dominiks. Nē, nē, man rādās. Tas šķiet teju neiespējami. Dominiks neprot teikt tādus vārdus.

Kā cenšoties pārliecināt mani par pretējo, vīrietis ar pirkstiem satver manu zodu un maigi noskūpsta. Tas ir īss, taču jūtu pilns skūpsts un ar to ir pietiekami, lai es visu saprastu. Es viņam svarīga. Tā ir patiesība.