Ausis sasniedz durvju atvēršanās skaņa, un es acumirklī pielecu kājās – vienīgais cilvēks, kurš ieiet šajā mājā bez klauvēšanās ir Rebeka, un šobrīd šī apjausma vien liek sajusties labāk. Vismaz es neesmu viena savās problēmas. Draugi eksistē tādēļ, ka ik katram cilvēkam laiku pa laikam vajag kādu, kurš pateiks, ka kaķis ar divām astēm ir pilnīga katastrofa, bet šī katastrofa nav jārisina vienam.
Es paspēju spert vien soli koridora virzienā, kad Rebeka jau iesoļo virtuvē, tīri mehāniski nomet čipšu paku, kā arī divas sidra pudeles uz mazā dīvāniņa un pārlaiž skatienu virtuvei. Kā jau to varēja paredzēt, kaķis viņu ieinteresē krietni vairāk par mani.
- Kāds mīlulītis! – Meitene smalkā balstiņā iespiedzas un pasniedzas pie mazā radījuma, kurš, liekas, nemaz nenobīstas no manas emocionālās draudzenes, un pieceļas, lai skrietu pretī viņas izstieptajām rokām. Diemžēl, ar to Rebekas sajūsma ar beidzas.
- AKDIEVS, VIŅAM IR DIVAS ASTES!
Pirmais instinkts liek meitenei strauji parauties uz atpakaļu, tādējādi nobiedējot kaķēnu.
- Talija, kāpēc viņam ir divas astes? – Rebeka jautā tādā tonī kādā parasti vecāki prasa skaidrojumus bērnu nedarbiem. "Kāpēc uz tapetēm ir tavi zīmējumi?", "Kāpēc tu saplēsi vāzi?", "Kāpēc kaķim ir divas astes?".
- Negadījums? – Nedroši nosaku, izpelnoties aizdomu pilnu skatienu. Draudzene paķer čipšu paku, sidru un pārliek to visu uz letes, mēmi dodot man zīmi :"Ko stāvi? Sagatavo ēdienu nopietnai sarunai."
Es to arī izdaru. Čipši attopas izbērti bļodā, pudelēs esošais sidrs satiekas ar virtuves silto gaisu. Laiks pavēstīt Rebekai par pēdējo dienu notikumiem.
- Es gribēšu redzēt tavas mātes seju, kad viņa ieraudzīs šo... kaķi. Tiešām, kad tu beidzot paaugsies un mājās stiepsi puišus, nevis kaķīšus? Viņiem neko audzēt klāt nevajadzēs. - Draudzene smejoties nosaka, griezdamās savā bāra krēslā pa labi, pa kreisi. Viņa pārsteidzoši mierīgi reaģēja uz to faktu, ka es, iespējams, esmu pievienojusies Harija Potera pasaulei. Meitene pat nopietni apdomāja manu piederību kādam no torņiem. Lai cik ļoti es necenstos mainīt tēmu, beigu beigās man tika paziņots gala slēgums – es esmu Grifindors.
- Kā tu domā, veterinārs var nogriezt to asti? – Domīgi jautāju, vērojot kā kaķēns uzbrūk paša ēnai. Neviļus nākas aizdomāties vai otras astes klātbūtne nav ietekmējusi viņa smadzeņu darbību.
Rebeka vēlreiz iesmejas. – Jā, protams, es jau redzu to skatu – tu tāda ieej pie veterināra, pasniedz kaķi un saki :"Dakter, es te kaķim asti pieaudzēju, vai jūs, lūdzu, nevarētu to noņemt?". –
Cauri nepārējošam satraukumam es tomēr atrodu sevī spēkus pasmaidīt par draudzenes tēlojumu.
- Vēl jo vairāk, tev būs grūti paskaidrot mammai kāpēc tev ir nepieciešama papildus nauda. Labāk tad sāc savu ārsta karjeru agrāk un izoperē to kaķi pati. –
"Haha, ļoti smieklīgi".
- Bet ja nopietni... – No Rebekas balss beidzot pazūd sarkasma notis. – Vai tu nevari viņu atburt atpakaļ? Maģijā taču ir jābūt ctrl-z pogai, ne?-
- Varbūt arī ir, bet es šaubos, ka zinu kura no visām ir īstā. Es baidos, ka mans nākamais mēģinājums var izrādīties "ctrl-alt-delete" un mans kaķis vispār izzudīs. –
Viens vienīgs atgadījums jau parādīja, ka eksperimenti nav tas drošākais apmācības veids. Šoreiz pieaudzēju asti, nākamreiz uzspridzināšu māju? Man vēl noveicās, ka mazais Halks palika dzīvs pēc mana mēģinājuma palīdzēt... Es minēšu, ka šo atgadījumu labāk neietvert savā nākotnes CV.
Rebeka jau paver muti, lai kaut ko teiktu, kad atskan durvju zvans. Draudzene sarauc pieri un paveras uz mani. – Tev nav draugu, izņemot mani. Tad kas ir pie durvīm? –
Es noignorēju piezīmi par to, ka man nav draugu, un dodos durvju virzienā, no sirds cerēdama, ka neieraudzīšu tur mammu. Viņa nekad nesaka, kad atbrauks, un brīžiem tas tik tiešām rada problēmas.
Atverot durvis es ieraugu brūnas acis. Tās pašas, kuras es redzēju pāris stundas atpakaļ vēstures klasē.
- Vai tu beigsi nākt uz manu māju? Tas kļūst mazliet biedējoši. – Īgni nosaku, atstādama vien mazu durvju spraudziņu, lai redzētu Dominika seju. Šobrīd es ciemiņus nepieņemu.
Kā izlasījis manas domas, vīrietis pagrūž durvis ar vienu roku un gribot negribot nākas viņu ielaist. Šķiet, viņš jau sāk justies kā mājās, jo mans uzaicinājums skolotājam ir pie vienas vietas. Viņš vienkārši dodas pa taisno uz virtuvi. Es negribīgi sekoju. Te nu bija mani mēģinājumi noslēpt kaķi no svešām acīm.
- Sveiki, mani sauc Rebeka. – Manas ausis sadzird Rebekas koķetā balss. Man nākas nobolīt acis, pirms ieiet virtuvē vīrietim pa pēdām. Meitene jau ir pametusi savu vietu pie letes un tagad vērtējoši apskata Dominiku. Es šo skatienu labi pazīstu, tā draudzene parasti nopēta vīriešus, kuri viņasprāt man varētu derēt.
- Man ir jāparunā ar Džozefīni vienatnē. – Dominiks nosaka, veltot meitenei tādu skatienu, ka pat man kļūst auksti. Neko labu tas nesola.
- Protams. – Rebeka nosaka, plati uzsmaidīdama vīrietim. Pirms pamest virtuvi, viņa satver mani aiz rokas un pievelk tuvāk, lai nočukstētu savu spriedumu, kuru biju cerējusi nedzirdēt. – Ķer ciet, draudzenīt. Es šo vīriešu tipu labi pazīstu - viņi ir ne tikai sasodīti skaisti un bagāti, bet arī valdonīgi un spēcīgi. Aiz viņiem tu jutīsies kā aiz akmens sienas. Katras sapnis! -
Es knapi valdos, lai viņai neiesistu. Draudzene pat neapjauš, ka šis "sapnis", ļoti iespējams, mani tūliņ nolīdzinās līdz ar zemi.
- Paldies, Afrodīte. – Aizkaitināti novelku, vērodama kā meitene uzvelk āra drēbes un ātri pazūd.
Ar mani ir cauri.
ESTÁS LEYENDO
SVEŠS MANTOJUMS
FantasíaDzīves mācība no Talijas Levinsones - ja atpūtas laikā viss ir labi, tad pilnīgi noteikti kaut kas ir nogājis greizi. Neviens neprasīja viņas viedokli, ne uz viena dokumenta nav atrodama piekrišana vai paraksts, taču Gabrielu, vienu no varenākaj...