SVEŠS MANTOJUMS

88

Kārtējā bezmiega nakts liek jau simto reizi pārdomāt visu notikušo, īpaši uzkavējoties pie dienas, kad Mariana mūs visus sapulcēja lielajā laukumā un paziņoja, ka Teiti plāno uzbrukumu. Ir pagājušas piecas dienas, bet tas neko nemaina – es jūtos tikpat satraukta kā iepriekš.

Mariana bija runājusi pārliecinoši un bezbailīgi, lai arī pūlis juta ko pilnīgi citu. Viņai izdevās nomierināt un pat sniegt ticību, kad tās trūka. Dažus tas pārliecināja, bet es tajā skaitā netiku.

Manī jaucas simtiem dažādu domu, kuru plūsmā es nespēju atrast sevi.

Skaidra lieta, es būšu Teitu galvenais mērķis. Es glabāju sevī visa klana maģiju. Kādreiz, kad šis zelts ritēja Gabriela dīzslās, viss bija krietni vieglāk. Viņš būtu varējis visus aizsargāt. Es? - ne tik ļoti. Es nespēju pasargāt pat sevi, nerunājot jau par citiem. Vai man vispār būtu jāaizsargā cilvēki, kuri mani burtiski atpirka? Kuri mani tur krātiņā? Viņi nav mana ģimene, viņi nav mans klans. Viņi ir svešinieki. Manas domas nav mainījušas, es joprojām vēlos pazust no šīs vietas, bet pagaidām tāda iespēja nav bijusi.

Mariana paziņoja, ka visiem, kas neprot teleportēties, ir aizliegts pamest pilsētas sienas, bet visiem, kas atrodas ārpus teritorijas, ir jāatgriežas. Jāsaka gan, teleportācija šobrīd lieti noderētu man pašai, bet es esmu nekam nederīgs mags. Jā, to mēs jau uzzinājām krietnu laiciņu atpakaļ.

Es kārtējo reizi apgriežos uz otriem sāniem, ieelpojot mitro nakts gaisu. Šodien visu dienu lija lietus, bet tas, protams, nevienu neapstādināja. Enzo vadīja treniņu, visus vingrinājumus mēs pildījām iekštelpās. Tagad vīrietis savu pienākumu uztver vēl nopietnāk. Mani muskuļi vēl nav paspējuši pielāgoties slodzei un nav dienas, kad tie nesāpētu. Tagad man vienkārši ir vienalga, esmu nogurusi no sāpēm un ignorēju tās. Ja viss turpināsies tādā garā, tas vēl krietnu laiku nemainīsies. Visi, īpaši vīrieši, tiek trenēti krietni vairāk un nopietnāk. Neviens nezina precīzu laiku, kad Teiti šurp ieradīsies, bet kara elpa jau skar mūsu pakaušus. Visi izjūt spriedzi.

Sirds sāk sisties divreiz straujāk, bet es pati saraujos mazā kamoliņā, saķerot krekla audumu savā dūrē. Ko darīt? Ko, velns parāvis, darīt? Enzo šodien paziņoja, ka man būs papildus nodarbības cīņas maģijā. Viņi tik tiešām domā, ka es esmu spējīga kādu aizsargāt...

Karš. Tas, ko es vienmēr esmu nicinājusi. Cilvēku asinis līst, lai arī vairums gadījumu bez tā var iztikt. Kādēļ magiem ir tik nepārvarama vēlme galināt vienam otru? Viņu jau tāpat ir maz. Kādēļ padarīt situāciju vēl sliktāku?

Jā, esmu pacifiste.

Kādam nodarīt sāpes... nogalināt... Es neesmu droša, ka esmu uz to spējīga.

Panikas pavedieni sāk iezagties ķermenī, sirds dungošana dara sāpes.

"Nedomā par to, nevajag," nomurminu, apgriežoties uz otriem sāniem, "Pozitīvas domas, Talij. Pozitīvas domas."

Es iegādājos apģērbu. Jā, kādēļ gan neatcerēties to? Tās taču ir pozitīvas domas, vai ne? Vai tas ir labi? Daniela un Logana pavadībā es devos uz vienīgo apģērba veikalu šajā pilsētiņā. Rebeka droši vien kliegtu no sajūsmas, ja uzzinātu, ka šeit netiek lietota nauda. Tu vienkārši paņem to, ko vēlies. Logans piedāvāja man sekot paša piemēram – staigāt bez krekla, bet es pasūtīju viņu pāris mājas tālāk. Arī Daniels veltīja savam puisim pārmetošu skatienu. Par spīti visiem stereotipiem, man patrāpījās geji bez jebkādas sajēgas par modi. Tajā laikā, kad Logans turpināja vārīties par to, ka cilvēkiem nav nepieciešams apģērbs, Daniels norādīja uz garlaicīgāko un praktiskāko apģērbu visā veikalā. Īsāk sakot, galu galā man nācās visu meklēt pašas spēkiem. Kumode beidzot sāka pildīt savu funkciju, un es to piepildīju ar krietnu kaudzi apģērba dažādiem laikapstākļiem un nodarbēm. Lielu daļu sastādīja sporta apģērbs, jo...

"Nē, nē, nē, domā citā virzienā, Talij. Tev labi sanāca, domā par ko citu," jau atkal sev atgādinu, "Daniels un Logans. Jā, domā par viņiem."

Sākumā es centos distancēties no Logana, jo viņš... nu, tas ir saprotams arī bez skaidrojumiem. Es biju uzskatījusi, ka tas ir vien īpaši nemākulīgs veids kā pievērst manu uzmanību. Būtībā tas tā arī bija, bet, atšķirībā no visiem pārējiem kaitinošajiem "alfa... odiem", puisis vien vēlējās iegūt jaunu draugu. Šajās pāris dienās kļuva skaidrs, ka viņš pazīst ik katru cilvēku, kas jebkad ir spēris kāju iekšpus pilsētas. Viņš pat zināja vārdu tam Teitam, kuru Enzo tonakt gandrīz sadedzināja uz vārtu īpašā grila ar elektrisko padevi. Varbūt Rebekai bija taisnība un ar puišiem var būt "vienkārši draugi" vien divos gadījumos:

1)Viņš ir jaunāks par 10 gadu vecumu

Vai 2) Viņam nepatīk meitenes

Lai nu kā, šajās dažās dienās gan Logans, gan Daniels man kļuva par labiem draugiem. Viņi ir forši, ja neskaita to faktu, ka viņi ir pasākuši parazitēt uz mana rēķina. Es jau kopš agra vecuma esmu radusi rūpēties par sevi pašas spēkiem, līdz ar to arī ēdiena gatavošana nav nekas svešs. Vien pāris ieliņu attālumā ir produktu veikals un esmu pasākusi gatavot mazajā virtuvītē, kuru atradu apakšstāvā. Logans un Daniels vienmēr precīzi uzķer brīdi, kad no manas mājas sāk smaržot pēc ēdiena, un tūliņ ir klāt kā likti. Mani gan māc pamatotas aizdomas, ka lielais ēdājs ir Logans, jo Daniels vairums gadījumu palūdz vien pienu (es biju plānojusi to pirkt/ņemt tikai vienu reizi, bet, redzot, ka viņam tas garšo, es sāku to iegādāties kā ikdienas preci). Šajās pāris dienās mēs esam kļuvuši tuvāki, puisis ir sācis vairāk runāt un kopumā jūtas krietni ērtāk, atrodoties man blakus. Man joprojām nav pieejas viņa noslēpumiem, bet, godīgi sakot, man tas arī nav nepieciešams. Ja Logans ir tas draugs, kurš vienmēr spēj novērst uzmanību no tumšajām domām, tad Daniels iemāca ar tām dzīvot, nebaidoties, ka tās noēdīs mani, viņš ievēro detaļas, kuras pat es pati neredzu. Piemēram, kādu dienu viņš izmantoja brīdi, kad Logans aizgāja pakaļ grīdas lupatai (virtuvē viņš neizceļas ar īpašu veiklību, neskatoties uz kaujā rādīto pretstatu), lai savā dūmakainajā, nedaudz piesmakušajā balsī pateiktu, ka man ir jāiemācās dzīvot tālāk. Lai arī es lieliski zināju, pa ko viņš runāja, es notēloju nesapratni. Domas todien, kā jau vienmēr griezās ap Dominiku. Šķiet, es vairs nespēju vērties uz kādu pāri, vienlaicīgi neatceroties viņu. Daniels to ievēroja, viņš ievēroja miega zāles, kuras es tomēr aizņēmos no Enzo (nepārmetiet man, jā, es nenoturējos, izmisums neatstāja citu ceļu), viņš visu redzēja, taču ierunājās vien tad, kad Logana nebija, jo zināja, ka viņa klātbūtnē es nespēju runāt par nopietnām tēmām. Tieši viņš man pateica tos vārdus, kuri man bija tik nepieciešami: "Talija, tu esi stipra personība pēc savas būtības. Lai kas arī nenotiktu tavā dzīvē, neļauj tam sevi salauzt. Ja citi ir bērzi un priedes, tad tu esi sasodīts ozols un ozoli tik vienkārši nelūst. Pagātne lai paliek pagātnē."

Gar acīm atkal nozib Dominika zeltainās acis, gar stūrainajiem vaibstiem krītošās matu lokas...

Es ieslīgstu miegā. Pēc vairākām nemierīgām stundām tieši viņa attēlam izdodas atgriezt manu miegu.

Varbūt es vēl neesmu gatava atstāt pagātni pagātnē, lai arī lieliski apzinos, ka Danielam ir taisnība.