SVEŠS MANTOJUMS

11

Ar dobju skaņu trauks ar popkornu atsitas pret koridora grīdu, izkaisot visu saturu pa paklāju un kurpju plauktu. Pati bļoda vesela un neskarta brīdi šūpojas pa labi, pa kreisi, pirms apstāties koridora vidū. Šajā brīdī tas gan mani uztrauc vismazāk. Tikko rokas kļūst brīvas, es pagrūžu durvis uz priekšu, no tiesas cerēdama, ka spēšu tās aizvērt nācēja deguna priekšā.

Nu jā, protams!

Dominikam mani centieni droši vien liekas smieklīgi. Vīrietim pietiek nolikt vienu roku uz durvju koka virsmas, lai nodrošinātu savu uzvaru. Lai kā es necenstos, lai vai kā es tās negrūstu, skolotājam izdodas tās vēl vairāk pavērt un teju bez piepūles ienākt koridorā.

Nevēlēdamās ne uz sekundi izlaist iebrucēju no acīm, es atmuguriski kāpjos atpakaļ – virtuvi, prātā jau pārskatīdama visus tajā esošos nažus. Es šaubos, ka pielietošu tos, bet sev pietuvoties neļaušu. Ej bekot, Dominik, mani tik viegli neiebiedēt!

Labi, es meloju. Esmu pārbijusies līdz pat matu galiņiem, taču tas nenozīmē, ka bailes mani apstādinās. Nē, par sevi es pastāvēt protu. Es vismaz tā ceru.

- Tu taču zini, ka šī skaitās kā iebrukšana? – Jautāju, kāpdamās vēl tālāk un tālāk. Dominiks nepaliek parādā, aizvien tuvodamies. Skatiens ir mierīgs, taču tajā redzās kaut kas draudošs un bīstams. Tas tā vien kliedz :"Esmu mierīgs, taču atliek tev spert vienu nepareizu soli, un es tevi norakšu."

- Mēs nepabeidzām sarunu. – Vīrietis nosaka. – Tici man, arī es neesmu sajūsmā par to, ka man ir jāpiestrādā par auklīti. –

Auklīti? Vai es izskatos pēc trīsgadīga bērna?

- Nu tad ej prom, liec man mieru. – Iesaucos, pēkšņi mugurai uzduroties bāra letei. Slikti, ļoti slikti...

Par laimi, arī Dominiks apstājas. Mums abiem ir skaidrs, ka man nav kur sprukt – pa kreisi ir siena, aiz muguras lete, priekšā pats vīrietis. Es varētu mēģināt sprukt pa labi, taču tas nedotu nekādu dižo rezultātu. Skolotājs ir pārāk tuvu, lai es varētu tā mierīgi aizšmaukt.

- Es devu solījumu un plānoju to pildīt. –

Tik godīgs cilvēks, ka slikti metas.

- Es nekādu solījumu nedevu, tāpēc labāk pazūdi no manas mājas, pirms neesmu pasaukusi tēvu. – Draudošā tonī nosaku, balsī ielikdama visu savu pašpārliecinātību. Ko gan citu darīt, kad apzinies, ka tēvs šajā mājā nav bijis gandrīz 7 gadus? Lai viņu pasauktu, vajadzēs veikt telefona zvanu uz Izraēlu un iegādāties biļeti šurp. Labā ziņa – Dominiks to nezina.

Vismaz man tā šķita.

- Džozefīne, es lieliski zinu, ka tu dzīvo praktiski viena. –

NO KURIENES? Vai Rebekai būtu bijusi taisnība un tas trakais pa naktīm lavījās manā mājā? Šis jautājums tik ļoti pārņem apziņu, ka es nepievēršu nekādu uzmanību tam faktam, ka mani nosauca par Džozefīni. Atkal.

- Gabriels nodeva tevi manā apgādībā. – Dominiks jau simto reizi atkārto. Ir pēdējais laiks nomainīt platīti. – Nekontrolēta maģija ir postoša. 90% cilvēku, kuri to saņem, nomirst pirmās diennakts laikā. Atlikušie 10% netīši nogalina sevi paši, jo nespēj kontrolēt enerģiju. Vai to tu gribi? –

Es gribu, lai tu tinies lapās, kāpēc tas ir tik nesaprotami?

- Mani neinteresē nekas, kas ir saistīts ar Gabrielu, skaidrs? Nezinu, kas viņš bija, tomēr savas dzīves laikā viņš savārīja pamatīgas ziepes. Normāli cilvēki iet bojā slimību vai negadījumu laikā, nevis cieš no sērijveida slepkavām vīna pagrabos. Tavā vietā es aizmirstu par viņu pēc iespējas ātrāk un turētos no tā visa tālāk. Tajā skaitā arī no manis. – Aizkaitinājuma pilnā balsī attraucu. Brīdī, kad es pieminu slepkavu un vīna pagrabu, Dominika piere tikko manāmi saraucas, ļaujot uzreiz arī apjaust savu kļūdu. Neviens man nestāstīja par vīrieša nāves apstākļiem. Es tos redzēju sapnī.