SVEŠS MANTOJUMS

4

"Es vairs nekad nedošos tik tālos braucienos," ir pirmais, ko es sev apsolu, izkāpjot no lidmašīnas. Jau lidojums turp likās neciešami ilgstošs, bet visam kroni uzlika atpakaļceļš ar joprojām sāpošu galvu. Protams, vesela diena, kuru es pavadīju numuriņā vienkārši gulšņājot un dzerot tabletes, palīdzēja, tomēr ar to izrādījās par maz. Pietika iekāpt lidmašīnā un ļaut tai pacelties gaisā, lai saprastu, ka priekšā mani gaida nakts Tartarā. Ja sākumā lidojums vēl bija puslīdz ciešams, tad uz beigām man pacēlās temperatūra, kā atgādinot – Tartars ir elle, tur ir karsts.

- Varbūt aizejam uz medpunktu? – Rebeka jautā, veltot man bažīgu skatienu. Meitenei bija tā "laime" sēdēt man blakus lidmašīnā un vērot manas mokas pašas acīm. Labā ziņa – viņa mani neapgrūtināja ar savu nemitīgo runāšanu. Esmu visai droša, ka tas viņai prasīja milzīgu piepūli.

- Nevajag. – Nosaku, domās nemitīgi pavēlēdama sev neizskatīties pēc mirstoša gulbja. Lidosta ir pārpildīta ar cilvēkiem, lai arī ir vien seši no rīta. Ausīs asi durās ik katra skaņa – sarunas, koferu braukšanas skaņas, bērnu raudas, skaļruņa paziņojumi. Tāda sajūta, ka lidosta ir nolēmusi mani iznīcināt. Nemitīgā grūstīšanās nekādi neuzlabo stāvokli. Vai tiešām ir jāņem līdzi tik daudz somu, ka savā ceļā tu noslauki katru garāmgājēju?

- Tava mamma ir mājās? – Rebeka jautā, pārkliegdama pūļa skaņas. Draudzene ir ar vienu roku iekrampējusies manī, lai arī nav īsti skaidrs – mana bālā izskata dēļ vai ar mērķi nepazaudēt.

- Nav ne jausmas. – Izdvešu, pār vārītēm izvairīdamās no kārtējās somas, kura draudēja mani nolīdzināt līdz ar zemi. Rebeka uzmet man pārmetošu skatienu, it kā vēlēdamās uzsvērt, cik slikta meita esmu. Īstenībā, mana māte tik reti parādās mājās, ka es vairs nemaz nejautāju.

Pēc brīža mums tomēr izdodas tikt ārā no lidostas un sastapties ar sūro Latvijas dabu. Cilvēku balsis strauji nomaina lietus lāšu pakšķēšana un mašīnu dūkoņa, bet sejā pūš ledains vējš. Ņemot vērā, ka temperatūra manā ķermenī ir krietni augstāka par normu, man rodas iespaids, ka esmu nonākusi Antarktīdā. Ir augusta beigas, bet kad gan tas ir interesējis laikapstākļus? Atliek vien priecāties, ka lietus vietā nav sniegs, vai ne? Rebeka saviebjas, ieraugot milzīgās peļķes. Man nav grūti viņu saprast – draudzene ir ģērbusies plānās biksēs, augstpapēžu kurpēs un blūzē.

- TAKSI! – Viņa negaidīti iekliedzas, liekot man pārbiedēti pakāpties soli uz atpakaļu. Ir vajadzīgs laiks, lai līdz manām apdullušajām smadzenēm nonāktu atskārsme, ka ar šo baurošanu Rebeka centās iegūt garām braucošā taksista uzmanību. Tā kā plāns nostrādāja, man nav tiesību pārmest draudzenei par manis biedēšanu, lai arī tas nenāca par labu pašsajūtai.

Pēc īsa brīža mūsu koferi atrod vietu bagāžniekā, bet mēs pašas apsēžamies mašīnas aizmugurējos sēdekļos. Diemžēl, vai, par laimi, Rebeka bez jebkādām problēmām uzsāk "aizraujošu" sarunu ar šoferi, bet es atspiežu sāpošo galvu pret patīkami vēso loga stiklu. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Esmu pieradusi, ka galvassāpes ilgst pāris stundas, nevis divas diennaktis pēc kārtas. Galvā nemitīgi griežas uzbāzīga doma – ja nu Gabriels tik tiešām mani ar kaut ko inficēja? Normāliem cilvēkiem nav zeltainy asiņu... Viņš bija teicis, ka man ir jānodzīvo divas dienas – kāpēc? Paranoja mani nepamet, nemitīgi atgādinādama par biedējošu, tomēr visai iespējamu teoriju. Mana pašsajūta, drudzis – tie ir tipiski vīrusa simptomi. Cik liela ir iespēja, ka mani inficēja ar mērķi nogādāt šo vīrusu uz Latviju? Cik liela ir iespēja, ka apkārt esošie cilvēki jau tagad ir slimi?

- Talija? – Manam plecam kāds pieskaras, liekot pārsteigti uzlūkot Rebeku. Viņai aiz muguras paveras pazīstams skats. Pa kuru laiku mēs jau atbraucām līdz viņas mājām? – Man ir jāiet. Lūdzu, pazvani, kad būsi mājās. –