SVEŠS MANTOJUMS

140

Man ir vajadzīgas vien dažas minūtes, lai nokļūtu līdz pilij. Jau pusceļā augšup pa kāpnēm es aizsūtu tām maģiju, lai nekavētu laiku lieki. Ja mani ir izsaukuši, tad ir noticis kas nopietns. Kad es speru soli pāri pēdējam pakāpienam, durvis jau ir atvērušās tieši tik daudz, lai es netraucēti iešmauktu iekšup un acumirklī dotos uz kabinetu, kurā vēl nesen teleportēja Dominiku. Es pat nezinu kādēļ nospriedu, ka tieši tur notiek visa darbība. Es sākumā kustos un vien tādu izspriežu kādēļ to daru.

Šoreiz manai intuīcijai ir taisnība. Tikko es nokļūstu kabinetā, es ieraugu milzīgu cilvēku kvantumu vienā nelielā telpā. Te ir visa pilsētas pārvalde, visu ģimeņu pārstāvji. Starp cilvēkiem es ātri vien ieraugu arī to vienu vienīgo, kurš mani šobrīd uztrauc. Dominiks.

Vīrietis runā ar Marianu, žestikulējot un ik pa laikam norādot uz loga pusi. Spriežot pēc sejas izteiksmes, sarunas tēma ir visai nopietna. Mariana ir nervozi sakniebusi lūpas un ik pa laikam saprotoši pamāj. Šoreiz šie divi pat negalina viens otru ar skatieniem. Viņu domas ir novērstas.

Es dodos taisnā pie viņiem, pa ceļam izvairoties no bariņa sieviešu gados, kuras saspringti sarunājas savā starpā. Ausis sasniedz vien aprautas frāzes.

-... nāk šurp... aptuveni stunda... Damians...

Es piespiežu sevi neapstāties un nepadoties ziņkārībai. Mans mērķis ir Dominiks un tieši pie tā es dodos.

Nepaiet ilgs laiks, kad vīrieša zeltainās acis apstājas pie manis, un viņš acumirklī atvadās no Marianas. Es tieku stingri saķerta aiz elkoņa – ne sāpīgi, bet gana cieši, lai es pat nedomātu par pretošanos. Mags aizvelk mani uz telpas stūri, kur ir mazāk cilvēku un raižu pilnām acīm nopēta mani. Es spēju vien nesaprotoši saraukt uzacis. Kas notiek?

- Dom? Kas par steidzamo sapulci? – Nervozi jautāju, vērojot cilvēkus, kuri ir piepildījuši telpu. Kopsummā aptuveni 15. Vairumu esmu jau iepriekš manījusi, tā ir pilsētas "elite".

- Ir uzz... – Dominiks iesāk, bet tajā pašā mirklī tiek pārtraukts. Mariana apstājas galda galā un saplaukšķina plaukstas, pievēršot sev visu klātesošo uzmanību. Vienā īsā sekundē visas sarunas noklust.

Ja pievērstie skatieni viņai arī traucē, tad Mariana to nedod zināt. Iepriekš manītais satraukums ir zudis, vietā stājoties nesatricinātībai. Viņa izskatās kā vadonis, spēcīga un nepiekāpīga, spējīga savaldīt savas emocijas.

- Kā jau jūs visi zināt, mēs jau ilgu laiku esam Teitu uzbrukuma gaidās. Pēc informātora ziņām, viņiem bija jāierodas mūsu zemēs šodien vai rīt. Acīmredzot viņi ir izlēmuši par labu šodienai.

Pār telpu nolaižas kapa klusums. Cilvēku satraukums un bailes ir teju fiziski sajūtamas. Arī es pati diez ko neatšķiros. Ja Teiti tuvojas... tas nozīmē, ka tuvojas arī mana un Dominika plāna daļas izpilde. Es negribu ne vienu, ne otru.

- Mēs esam uzķēruši viņu telepātisko signālu, šobrīd mums ir aptuveni stundu ilgs laiks, lai sagatavotos. – Mariana stingrā balsī turpina, ieskatoties katram klātesošajam acīs. – Jūs visi zināt, kas jādara. Aizsūtiet savus cilvēkus uz viņu vietām. Šī pils ir gatava dot patvērumu.

Ar telepātiskā signāla uzķeršanu viņa domāja Dominiku. Tieši viņš to sajuta, viņš jūt kā pretinieki tuvojas šai vietai. Man ir grūti pat iedomaties, cik tālu sniedzas viņa maģija, ja tā ir spējusi sajust Teitus vienas stundas attālumā. Tas gan nav tas, kad mani satrauc visvairāk.

Cilvēki sāk kāpties uz durvju pusi. Es arī būtu darījusi to pašu, ja mani neapstādinātu mans mags. Viņš saķer mani aiz abiem elkoņiem un teju ar varu liek ieskatīties sev acīs. Uz brīdi visi procesi manā ķermenī pārtrūkst, es vairs nejūtu satraukumu, bailes, neko.

- Mierīgi, nesatraucies. – Viņš čukstus izdveš, neļaujot pārraut acu kontaktu ne uz brīdi. – Viss ir izplānots.

Tieši tas mani biedē. Tas plāns man nepatīk.

Taču man netiek dota iespēja par to domāt kaut sekundi ilgāk. Dominiks uzspiež man uz lūpām skūpstu – īsu, bet izjustu un emociju pārpildītu.