SVEŠS MANTOJUMS

123

Ar katru dienu noskaņa klanā kļūst aizvien saspringtāka. Aizvien biežāk var redzēt magus, kuri bez skaidra iemesla ķildojas, izrāda savas bailes un satraukumu kliedzot uz līdzcilvēkiem. Tajā pašā laikā pilsētas "elite" pavada gandrīz visu laiku pilī, pārrunājot plānu un papildinot to. Nevienam nav zināms, kad Teiti uzbruks, bet ir skaidrs, ka viņi to darīs, un mums ir jābūt gataviem. Arī Dominiks aizvien mazāk laika pavada mājā, tā vietā palīdzot izveidot uzbrukuma plānu. Varētu pat teikt, ka es redzu viņu tikai treniņos. Kad es pamostos, viņš jau ir prom, kad es guļu (vai vismaz cenšos), viņš atgriežas un klusējot noguļas blakus. Vakaros mēs skrienam ko līdzīgu krosam apkārt pilsētai, un jau pusē esmu beigta, nespējīga pakustināt nīdošos muskuļus un gatava atslēgties turpat uz zemes. Es gandrīz vai sāku ilgoties pēc pirmajām nedēļām šajā klanā, kas viss bija diezgan mierīgi, ja neskaita mani pašu. Tagad es izjūtu lielāku spiedienu kā jebkad agrāk. Skaidra lieta, ka man būs jāaizsargā šie cilvēki, ar tādu mērķi viņi arī izveidoja šo sistēmu, kurā viss spēks pieder vienam cilvēkam – lai šis "laimīgais" būtu sargātājs. Pagaidām, šķiet, es izgāžos. Protams, līdz ar Dominika parādīšanos maģijas apgūšana uzņēma vēl neredzētus tempus, bet ar to tik un tā nav pietiekami. Es joprojām bezcerīgi zaudēju katrā vīrieša veidotajā kaujas simulācijā.

Runājot par kaujām...

Šodien treniņi izrādās citādi. Zālē es neesmu vienīgā. Kopā ar mani ir arī Logans un Daniels. Jau iepriekšējā vakarā mags pateica, lai abi atnāk uz sporta zāli. Viņi, protams, nezināja tam iemeslus un naivi cerēja, ka neko ļaunu mans mags nav izdomājis. Kā jau teicu – naivi.

Kad mēs iesoļojam iekšā, visur jau ir salikti visdažādākie šķēršļi – sienas, kastes, mazas koka konstrukcijas. Dominiks to visu pataisīja par spēli "kurš ilgāk paliks neskarts". Tikko maģija kādu ķer, viņš ir "miris". Vai var būt kāds labāks pašnāvības veids?

Lai nu kā, vismaz tas vairs nav Dominiks, tagad mani mēģinās nogalināt jaunāki un vājāki magi. Es gan joprojām baidos no Daniela – viņš ir gudrs un nav nekā sliktāka par gudru pretinieku.

- Ko darīt, ja es negribu darīt pāri savai mīlestībai un draugam? – Logans jautā, izvilinot no Dominika aizkaitinātu skatienu. Acīmredzot puiša taktika nestrādā.

- Aizvērties un iet uz laukumu. – Mags pavēsta un nogaidoši uzlūko puisi. Viņš brīdi veras pretī, izmisīgi domādams vēl kādu argumentu, bet galu galā padodas, vēl piemetinot kaut ko par to, ka man ir dzelzs nervi, jo nekā savādāk tādu tipu izturēt nevar. Es vien nosmīnu.

Dažas minūtes vēlāk spēle sākas. Mēs esam izvietojušies katrs savā zāles galā, aizslēpušies aiz šeit izvietotajiem priekšmetiem. Lai arī spoguļi nav aizsegti, es nespēju no savas vietas ieraudzīt kaut vienu no draugiem, tikai trenerus, kuri ar savu skatienu nevienu nenodod.

Pēkšņi es sadzirdu dūkšanu. Maģisko dūkšanu. Vēl pēc brīža es ieraugu iemeslu. Starp šķēršļiem lidinās mazliet iezilganas gaisa bumbiņas. Tās neizskatās diez ko bīstamas, taču izjūtām nevar uzticēties. Es parāpjos tālāk un aizslēpjos aiz cita bloka. Maģija vienkārši palido garām. Kas par...?

- Kas tas ir!? – Logans skaļi nokliedzas, kā paužot manas domas skaļi. Es pārsteigti pavirzos sānis, lai ieraudzītu... interesantu skatu. Puisis ir pilnībā aizmirsis to, ka viņam ir jāslēpjas, un tagad viņš joņo cauri un pāri visiem šķēršļiem, mēģinājumos aizbēgt no tās pašas maģijas, kuru redzēju iepriekš. Dominiks velta puisim nogurušu skatienu. Tieši ko tādu visi gaidīja no Logana. Pats par sevi viņš ir visai spēcīgs, bet gaužām nenopietns.

Vienā brīdī puisis strauji nomaina virzienu un izmanto īso laika atrāvumu, lai izveidotu ap sevi vairogu. Maģija vienkārši apstājas netālu, it kā tā nebūtu nekāda problēma. Tagad es vismaz zinu, ka tās autors ir Daniels.

- Dī, tava maģija ir apžilbināta ar manu skaistumu? – Logans ķircinoši jautā.

Es varētu uzbrukt... Varētu, taču nevēlos to darīt. Man sāp sirds vien no domas, ka man ir jānodara kāds kaitējums Loganam, pat ja šis kaitējums ir niecīgs.

Tajā laikā puiša priekšā parādās uguns liesmas. Tās ir aiz vairoga, tātad nevar nodarīt nekādu skādi. Burti, kuri veidojas no liesmām, gan saka priekšā, ka to mērķis nav uzbrukums. No liesmām izveidojas četri vārdi.

"Tev spēle ir beigusies".

Uzreiz pēc tam no tukša gaisa parādās elektrības dzirksts un milzīgā ātrumā ietriecas vairogā, aizlidinot Loganu metru tālāk. Tagad viņa augumu aizsedz priekšā stāvošs kubs, taču tas netraucē man sadzirdēt vaidu un tam sekojošas lamas. – Daniel, velns lai tevi parauj, ko es tev izdarīju!? Un kas tās par mīlas vēstulēm gaisā? Kad es tev prasu uzrakstīt produktu sarakstu, tu saki, ka tas nav vajadzīgs, bet tagad, kad tas nav nepieciešams, ķircini mani ar degošiem uzrakstiem? Tu man par šito atrausies! Atradīšu tevi un...

- Logan, nāc šurp, tev spēle ir beigusies! – Enzo nikni nokliedz no pretējā zāles stūra.

Puisis aizvainoti pieceļas kājās, berzējot pakausi. – "Tev spēle ir beigusies"? Jūs esat viņa pusē?

Es nespēju novaldīt smīnu. Lai arī tamlīdzīga uzvedība karā noteikti nenāks par labu, viņa nenopietnā attieksme padara šo visu krietni vieglāku.

- Talija, es lieku cerības uz tevi. Iebliez tam idiotam pa galvu! – Viņš vēl nokliedzas.

Tajā pašā brīdī es sadzirdu vēja svilpošanu. Es paspēju pagriezt galvu tieši laikā, lai ieraudzītu kā spēcīga gaisa plūsma tuvojas man, savā ceļā sakustinot arī visas konstrukcijas. Es par atbildi sūtu to pašu burvestību un abas plūsmas saskrienas, aizlidinot visas tuvumā esošās konstrukcijas prom. Aiz vienas no tām bija sēdējis Daniels. Viņš ierauga mani, un es ieraugu viņu. Sasodīts!

Kā pēc mēmas pavēles mēs pielecam kājās un aizsūtam viens otram pa maģijai – es uguni, bet Daniels – ūdeni. Man atliek vien sekunde, lai saprastu, ka esam izvēlējušies pilnīgi pretējus elementus, kad mans vairogs nobloķē ūdeni un tas nolīst uz grīdas. Tā kā bumba bija visai liela, šķidrums visai ātri izplešas pa zāli. Man gan nav laika, lai to apdomātu, jo viņš man sūta nākamo maģiju un man neatliek nekas cits kā aizslēpties aiz kuba. Kad es atskatos, puisis ir zudis no mana redzesloka.

Ko tagad? Ko darīt, kad neredzi ienaidnieku?

Daniels, šķiet, zina atbildi uz šo jautājumu, jo gaisā pēkšņi parādās ūdens bumbas. Tās ir izvietojušās trīs vietās vienādā attālumā viena no otras. Vienā brīdī tās kā pēc komandas pārsprāgst un nolej visu apkārtni. Laba deva trāpa arī man un mati, kurus es tik cītīgi biju mēģinājusi iedabūt glītā astē, sāk lipt pie ādas, apģērbs ir izmircis līdz pēdējai vīlei.

Vairāk par to mani gan uztrauc visa notiekošā jēga. Ūdens? Ar ko gan tas var būt bīstams?

Daniels sniedz atbildi vien pēc īsa mirkļa. Temperatūra strauji krītas un ūdens apklājas ar ledus kārtiņu, slidīgu ledus kārtiņu. Pēkšņi man sāk kļūt grūti pat nosēdēt tupus, jo manas kājas turpina slīdēt prom viena no otras, bet špagatu es neesmu taisījusi jau vairākus gadus. Nedomāju, ka būtu īstais laiks atsākt.

Puisis atkal izmanto to pašu paņēmienu – vēja plūsma satricina manu zāles pusi, vairāki kubi aizlido prom. Negaidīti no labās puses manā virzienā sāk lidot trīs dzirksteļojošas bumbiņas, un es nekavēju laiku lieki. Es sāku skriet.

Ļoti gudri no manas puses, vai ne? It īpaši, ja atcerēties, ka zāles grīda ir klāta ar ledu. Es nokrītu aptuveni pēc... divām sekundēm. Līdzsvars zūd, mana pēcpuse sastopas ar cieto grīdas virsmu. Es paspēju vien pagriezties uz muguras, kad viena no lodītēm ietriecas man krūtīs. Trieciens ir vārgs, taču tas ir, un es vienkārši nokrītu, pieņemot savu sakāvi. Abas pārējās lodītes, par laimi, izzūd, neizcepinot mani.

Daniels mani uzvarēja kā mazu bērnu. Super, vienkārši super.

- Daniels uzvarēja. Malacis. – Dominiks paziņo, un šajā balsī es tik tiešām sajūtu ko līdzīgu apmierinājumam, viņam patika Daniela priekšnesums. Es vien nobolu acis.