SVEŠS MANTOJUMS

40

Pēc neilga laika posma mēs nonākam līdz jau zināmajai kaktusu audzei. Lai arī gājiens aizņēma ne vairāk par 3 minūtēm, to laikā es sasvīdu vairāk nekā visās šeit pavadītajās dienās kopsummā. Es visiem spēkiem centos izlikties mierīga, taču varu saderēt, ka man tas īpaši neizdevās. Pilnīgi nerealistiski mans skatiens bija pievērsts tikai un vienīgi ietvei, it kā apkārtējā pasaule neeksistētu. Varu derēt, ka Dominiks nespēja vien beigt priecāties par to, ka es pirmo reizi dzīvē netarkšķu. Vīrietis, atšķirībā no manis, izkatījās mierīgs. Par to, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, norādīja vien periodiskā pieres saraukšana, kura, kā jau es paspēju ievērot, liecināja par mentālās maģijas pielietošanu.

Mūsu gājiens beidzas turpat, kur parasti – audzes vidū, kur kaktusi ir izvietoti ik pēc 4-5 metriem, tādējādi netraucējot mums trenēties, tomēr paslēpjot no ziņkārīgiem skatieniem.

Dominiks apstājas un skaļi nopūšas, vienlaicīgi noliecot galvu uz leju. Brīdi valda klusums, tad viņš strauji novicina roku un netālu esošā 3 kaktusu grupiņa aizlido prom, it kā tāda lieta kā saknes nemaz neeksistētu. Skatienam paveras...

Savā galvā es biju iedomājusies magu, kurš izskatītos tāpat kā plikpaurainais Gabriela slepkava vai vismaz kādu, kura saltais skatiens biedētu tikpat ļoti kā Džonatana. Neko no tā es nesaņemu.

Tas ir... puika. Ne vecāks par 16 gadiem. Es nekad dzīvē nepateiktu, ka manā priekšā stāv mags – viņš ir pārāk... ikdienišķš. Tā izskatās vairums viņa vecuma pusaudžu – īsi un tievi, kreklos ar datorspēļu varoņiem, īsiem matiem, kuri tomēr pamanās nepaklausīgi spuroties uz visām pusēm. Puika nav tik bāls kā Džonatans, taču arī līdz Dominika vai vismaz manam ādas tonim viņam ir tāls ceļš ejams. Sejā vīd slikti slēptas šausmas. Viņš ir pārbijies. Spriežot pēc zilo acu skatiena – biedē viņu Dominiks, ne es. Ņemot vērā, ka sekundi atpakaļ tas trakais izrāva no zemes trīs kaktusus puikas acu priekšā, es nespēju viņu vainot. Dažreiz Dominiks biedē pat mani.

- Teits? – Skolotājs jautā, draudošā gaitā sākdams tuvoties pārbiedētajam spiegam. Viņa acis ieplešas un no kalsnajiem pirkstiem izraujas...

Tagad man ir skaidrs ko Dominiks bija domājis ar vārdiem :"Tava vecuma magi parasti ir tik tikko spējīgi izmantot maģiju". Par mēģinājumu aizsargāties liecina vien tik tikko saskatāma ūdens strūkliņa, kas vienkārši ar skaļu "plakš" nokrīt uz sausajām smiltīm, iekrāsojot tās tumšākas.

- Tev nāksies izdomāt kaut ko citu, lai mani nobiedētu. Pagaidām tas tikai smīdina. – Dominiks nosaka, pirms saķert puišeli aiz melnā krekla apkakles.

- Kas tevi atsūtīja!? – Vīrietis jautā, pielietodams to "armijas virsnieka" balsi, kura parasti biedē visus karevijus. Pat es saraujos no pēkšņās tonalitātes maiņas. Katrā ziņā tas nostrādā un Teitu spiega sejas izteiksme acumirklī pāriet no stadijas "pārbijies" uz "ir viena soļa attālumā no pieslapinātām biksēm".

- Henrijs Kamerons Teits, viņš pavēlēja pārbaudīt vairākas tavas iespējamās atrašanās vietas! – Viņš nosaka, savā balsī ietverdams neizteiktu lūgumu sevi atlaist. Dominikam tas pat prātā nenāk.

- Kāpēc viņi aizsūtīja tevi? – Vīrietis jautā, vēl ciešāk satverdams kreklu. Vēl mazliet un viņa kājas atrausies no zemes, kas, kā jau var nojaust, nenāks par labu veselībai. Mani piepilda pašai neizprotamas bailes par spiega dzīvību. Puika izskatās pavisam jauns un nespējīgs paveikt ko sliktu... Man sāp pat no domas, ka Dominiks varētu viņam kaut ko nodarīt. – Teiti nekad nesūta bērnus tamlīdzīgos uzdevumos, ja vien viņi... –

Vīrieša skatienu piesaista kaut kas uz puiša kakla. Ziņkārības vadīta es piesoļoju tuvāk un ieraugu maga zīmi. Es īsti nezinu kā tās tiek tulkotas, taču skaidri spēju saprast, ka augšējā un apakšējā daļa atšķiras. Pie tāda secinājuma nonāk arī Dominiks.