SVEŠS MANTOJUMS

145

Nākamais solis sevī ietver slēpšanos. Lai cik ļoti ik katrs mūsu grupas biedrs nevēlētos mesties cīņā tūlīt pat, mums nākas paslēpties aiz statujām un aizkariem netālu no zāles durvīm. Vienlaicīgi ar to uz maniem pleciem aizvien smagāk gulst atbildības nasta. Šobrīd visi, tajā skaitā Talija un Andrē, atrodas Salvadoru klanā. Mūsu aizsardzības mehānismi nespēs noturēt pretiniekus diez ko ilgi. Ja mēs nokavēsim īsto brīdi un Teiti izpostīs klanu...

- Tu to vari. – Man blakus ierunājas kāda balss. Palūkojies mazliet sānis, es ieraugu, ka Daniels ir aizslēpies aiz mana vecvecvectēva statujas. Ņemot vērā puiša smalko augumu, tas ir visai vienkāršs uzdevums. Zilās acis ir visai nervozas, bet viņš pats visiem spēkiem saglabā bezbailības masku. Tas pa daļai uzjautrina, jo es skaidri atceros sevi viņa vecumā – man patika domāt, ka kontrolēju sevi, ka ik katra emocija manī ir pakļauta tikai un vienīgi manai kontrolei. Bija vajadzīgi vēl vismaz 10 gadi, lai saprastu pretējo un vēl daži, lai iemācītos samierināties ar to. Tieši brīdī, kad tu samierinies, tu tik tiešām kļūsti spēcīgs.

Es neko neatbildu un piesoļoju pie loga. Mentālā maģija vienmēr ir bijusi mana stiprā puse. Tas ir vienīgais, ko es mantoju no sava tēva un tik tiešām atzinu par noderīgu. Tā ir glābusi dzīvību tik bieži, ka roku un kāju pirkstu nepietiks, lai saskaitītu. Tagad es izmantošu Teitu galveno ieroci pret viņiem pašiem.

- Labi, visi starta pozīcijās! – Dodu pavēli, vēršoties pie pārējiem. Neviens pat nepaceļ skatienu, viņi vienkārši izpilda pavēli, kas liek man sajust savādu varenību. Es nekad neesmu strādājis grupās, es vienmēr biju vientuļnieks, taču ir patīkami apzināties, ka arī kā līderis es neesmu malā metams. Lai arī vairums šeit esošo ir vecāki par mani, viņi pakļaujas bez vārda runas.

"Tava zvaigžņu stunda, D.," pie sevis klusi nomurminu, pirms ērti iekārtoties aiz sava tēva statujas. Teitu klana teritorija ir visai liela, taču patukša. Pat normālos apstākļos viņu skaits tik tikko pārsniedz simta robežas, tagad šeit ir vēl mazāk cilvēku. Galvenais ir koncentrēties uz visu platību, neaizmirstot nevienu.

Ignorējot paša maģiju, kas acumirklī cenšas protestēt pret tik lielu enerģijas atdevi vienam vienīgam uzdevumam, es lieku mentālās maģijas taustekļiem kļūt aizvien lielākiem un lielākiem, doties aizvien tālāk un tālāk, apkļaujot šo pili, tad arī tās dārzu, apkārtējos laukus, mazo pilsētiņu un mežus. Pilnīgi visu, es pavēlu maģijai atrast ik katru maģisko būtni. Teritorija ir tik liela, ka es pat neesmu spējīgs sajust visus sev pakļautos cilvēkus, es vien jūtu, ka tādi ir, pārējais nav svarīgs. Kad esmu drošs, ka teritorija ir pilna paša maģijas, es izdaru grūtāko – aizsūtu signālu. Vienā sekundē uz visiem izveidotājiem kanāliem es aizsūtu vienu vienīgu pavēli – "nāc uz pils zāli". Signāls pārtrūkst, tikko sasniedz visus mērķus, un es sajūtu kā milzīgs maģijas daudzums izzūd burtiski sekundes laikā. Šķiet, es esmu aisbergs, no kura pēkšņi atdalījās milzīga daļa. Es sasveros uz priekšu, vien paša rokai apstādinot ķermeni no ledainās flīžu grīdas kampiena. Pēdējos mēnešos es esmu ievērojami palielinājis savu maģijas apmēru, taču pat ar to izrādās nepietiekami.

- Damian, vai viss kārtībā? – Netālu atskan nervoza balss. Daniels. Es iekšēji novaidos, vienlaicīgi piespiežot sevi pieslietos atpakaļ sēdus un uzlūkot puisi. Galvu piepilda viena doma – viņi nedrīkst zināt, viņi nedrīkst zaudēt cīņas sparu. Man ir jārāda piemērs.

- Jā, viss izdevās. – Izdvešu, sākumā uzlukojot pašu Danielu, tad arī pārējos. Šķiet, neviens nav pārsteigts, it kā viņi jau sākotnēji zinātu, ka es tikšu galā. Man nākas sev atgādināt, ka šie cilvēki ir dzirdējuši vien nostāstus par neuzvaramo Damianu. Neviens no klātesošajiem nav bijis klāt visās tajās reizēs, kad es atrados soļa attālumā no nāves. Viņu acīs esmu neuzvarams kareivis.

Tieši par tādu man jākļūst. Šī iemesla dēļ es pilnībā aprauju visa veida maģijas izmantošanu, ļaujot laikam ritēt savu ritumu. Man ir jāatgūst vismaz daļa spēku, lai ko tas arī nemaksātu.