SVEŠS MANTOJUMS

118

- Tu jau atpakaļ?

Jā, tieši tāds ir mans pirmais jautājums. Es iekšēji novaidos. Ja vien man nerādās halucinācijas, viņš tik tiešām ir atpakaļ un šāds jautājums ir tik muļķīgs, cik tas vispār ir iespējams. Dominiks noignorē mani, nekas jauns.

Pirmais atjēdzas Logans. Viņš atraisās no Daniela un, ne uz brīdi nebeigdams smaidīt, uzrunā magu. - Tu ieslēdzi Taliju, bet mēs, protams, zinām, ka tu to izdarīji mirkļa impulsa dēļ un vēlāk noteikti nožēloji izdarīto. Mēs vienkārši vēlējāmies atvērt viņai durvis, lai viņa tik ļoti nedusmotos uz tevi.

Es viegli nosmīnu. Logans pilnīgi noteikti nav spēcīgs atrunu izdomāšanā. Dominiks brīdi vienkārši vēro puisi, pirms novērsties un tomēr ieiet virtuvē, vienlaicīgi aizverot durvis.

- Tātad tu esi tā "drošā persona", kurai tika atdota visa Džozefīnes maģija? – Vīrietis jautā, apstādamies iepretim Danielam. Maga noskaņojums nav tik vienkārši nolasāms un esmu iesprūdusi kaut kur starp "man ir jāglābj Daniels, pirms viņš nav cietis" un "viņš vienkārši iepazīstas ar maniem draugiem, varu derēt, ka nekas slikts nenotiks".

Mūsu pazīšanās laikā esmu sapratusi vienu lietu par Danielu – lai arī viņš izskatās mazs (galvas tiesu zemāks par Dominiku un arī krietni kaulaināks), briesmu brīžos puisis pilnībā izmainās. Viņš veras Dominikam tieši acīs, sejā ir lasāms pilnīgs miers, ķermenis ir stalti izsliets, lai arī tas diez ko nepalīdz izlīdzināt augumu atšķirību. Balss ir bezemocionāla. – Nevienas Džozefīnes maģiju neesmu saņēmis.

Mags brīdi vienkārši skenē Danielu ar savu skatienu. Gar acīm nepaslīd arī tas, ka viņš pārbauda auru. Acīmredzot redzētais nomierina, jo viņš viegli nosmīn un strauji pakāpjas malā, ļaujot blondīnim elpot. – Dementjevs, vai ne tā?

- Iespējams. – Daniels īsi atbild, saskatoties ar Loganu, kurš, starp citu, ir vienīgais cilvēks telpā, kurš liekas pilnīgi atslābis.

- Es dzirdēju kādu stāstu. – Dominiks pavēsta, ieņemdams vietu vienā no krēsliem. Skatiens joprojām ir pie Daniela. Mags vienmēr ir bijis nopietns attiecībā pret manu maģiju. Es saprotu, ko viņš dara – pārbauda Danielu, cenšas izprast, cik pareizu izvēli esmu izdarījusi. – Vienam no Dementjevu vadoņiem piedzima dēls ar kādu spēcīgu Salvadoru sievieti. Bērns, protams, izrādījās ļoti prasmīgs. Neilgi pēc tā izrādījās, ka Dementjevs vairs nav spējīgs radīt bērnus. Visa uzmanība pievērsās šim vienīgajam mantiniekam.

Daniels acīmredzami saspringst, lai arī viņš cenšas to slēpt, atspiežoties pret sienu. Rokas ir sakrustotas uz krūtīm, skatiens ir vieglprātīgs. Bet, nē, es spēju sajust viņa raizes pat cauri šai maskai.

- Jau agrā vecumā visi noķertie magi tika vesti pie viņa, viņš saņēma šīs spējas, kļuva spēcīgāks ar katru dienu. Tas bija Dementjevu plāns – izveidot ideālu klana pārstāvi. – Dominiks turpina stāstīt. – Protams, kā jau tas vienmēr notiek, noteiktā vecumā nākamajam mantiniekam bija jāsāk domāt par sievu. Man atliek vien iedomāties kāds šoks viņa tēvam bija, kad dēls pavēstīja par savu orientāciju. Ja atmiņa mani neviļ, divi viena dzimuma cilvēki nevar radīt pēcnācējus, pat magu pasaulē nē.

Es nespēju izdvest ne vārda, lai arī zinu, ka būtu jāapstādina Dominiks. Beidzot manā galvā sāk veidoties attēls, beidzot es sāku saprast kas notika ar Danielu pagātnē. Pats puisis pat nepakustas, lai stāstījumu pārtrauktu, kaut ko pateiktu.

- Un Dementjevi... – Vīrietis noklakšķina mēli. – Viņi nu nebūs tie tolerantākie cilvēki. Viņu galvās tā ir vien slimība, no kuras var izārstēt, vai nepareizs pieņēmums, kuru var no bērna "izsist" ārā.

Te nu trauki ietrīcas. Daniels uzmet tiem īsu skatienu, ar ko izrādās pietiekami, lai tas beigtos, taču viņš jau ir sevi nodevis. Maģija raujas uz āru un līdz ar katru izteikto vārdu ir aizvien grūtāk to kontrolēt.

Tā kā ir acīmredzami, ka Daniels pats netaisās Dominiku apstādināt, to izdara Logans. Puisis nostājas iepretim, zeltainajām acīm draudīgi vērojot magu. Šķiet, viņam ir vienalga, ka pretinieks ir simtreiz spēcīgāks.

- Klau, es zinu, ka tu esi iedomājies sevi par kādu superzvaigzni magu vidē, tu domā, ka vari darīt un teikt jebko, bet ļauj atklāšu tev noslēpumu – tā nav. Tāpēc nebojā attiecības pirmajā dienā. Tas nebeigsies ne ar ko labu.

Es aizturu elpu. Abu magu acis ir līdzīgas kā divas...četras ūdens lāses, tās vero pretinieku.

- Ļoti drosmīgi no tavas puses. – Dominiks beidzot nokomentē. – Jā, tavas spējas ir visai labas, ņemot vērā vecumu, bet, ļauj tev atgādināt, ka esmu "mazliet" spēcīgāks. Es ieteiktu TEV nebojāt attiecības ar mani. Tas nebeigsies ne ar ko labu.

- Tev nu noteikti nē. – Daniels izdveš, neatkāpdamies no sienas. – Ja tu aizskarsi viņu, es aizskaršu tevi. Kā tu paspēji ievērot, es biju svarīgs savā bijušajā klanā, varu derēt, ka ar tur gūtajām zināšanām man pietiks, lai tiktu ar tevi galā.

Es noticu Danielam. Es pat nezinu kādēļ – no manas puses tas nebūtu diez ko gudri. Dominiks taču ir... Dominiks, viņu nav iespējams uzveikt.

Bet es zinu arī Danielu. Daudzās nozīmēs viņš ir līdzīgs manam magam, viņam netrūkst zināšanu, smadzeņu un maģijas, lai to izdarītu. Tā būtu līdzvērtīga cīņa.

Krietnu laiciņu virtuvē valda klusums, tad Dominiks izveido uz savas sejas ko līdzīgu lepnumam un uzlūko mani. – Tu nemeloji.

- Ko? – Mulsi jautāju. – Tas ir, protams, ka es nemeloju, es nekad nemeloju, bet par ko tieši es nemeloju?
- Tu teici, ka maģija būs drošībā pie tā cilvēka, kuram tu to atdevi. Es pārliecinājos par to. Tev bija taisnība.

Es samulstu vēl vairāk. Man ir taisnība? Vai Dominiks vispār ir savā prātā, lai ko tādu teiktu? Šī bija vien pārbaude? Ja tā, tad viņš ir...

- Idiots. – Skaļi pavēstu. – Kaitināt cilvēkus vien tādēļ, ka gribēji pierādīt savu taisnību, kas tev nemaz neizdevās, ir muļķīgi.

Vīrietis neko neatbild, izskatīdamies no tiesas apmierināts ar sevi. Es varu derēt, ka Logans un Daniels šajā mājā vairs nerādīsies, vismaz ne Dominika klātbūtnē. Halks, kurš paiet garām magam, lai tiktu pie ēdiena bļodas, neapmierināti nošņācas.

- Pat kaķis ir spējīgs to saprast. – Vēl piebilstu.

Dominiks atkal pievēršas Danielam, tagad jau skatienam esot krietni draudzīgākam. – Vai tu nebūtu tik laipns un neatdotu Džozefīnei viņas spējas?

- Tiklīdz tu nosauksi viņu īstajā vārdā. – Daniels spītīgi atcērt. Es paredzu zaudējumu šajā pašā brīdī. Dominiku neuzveikt strīdā. Neiespējami.

- Es runāju laipni tikai pirmajā reizē. – Dominiks brīdina, balsij esot betoncietai. Daniels sakniebj lūpas, tomēr piekrītoši pamāj. Pēc brīža no jakas kabatas parādās nazis no caurspīdīga materiāla un skaistiem grebumiem uz roktura.