SVEŠS MANTOJUMS

57

Naktī mani jau atkal apciemo sapnis, taču šoreiz tas atšķiras. Tajā mani neviens necenšas nogalināt, tajā man neuzbrūk Džonatans vai kāds no viņa roklaižām. Tajā esmu tikai es un... Dominiks.

Viss ir citāds – pārāk parasts, lai būtu vien sapnis. Miegā viss vienmēr šķiet dīvains, izplūdis, lēns un visādi citādi neparasts, tomēr tagad nekas no tā nav. Liekas, es vēroju ainu no reālās dzīves. Fakts, ka es apzinos savu atrašanos sapnī, tikai apstiprina nojausmu, ka kaut kas nav pareizi. Lielā mērā es jūtos tāpat kā mūžību senā pagātnē, kad es redzēju Gabriela nāvi. Dominiks to bija skaidrojis ar mūsu maģisko saikni, bet tagad... Es zinu, ka dzīvoju trakā pasaulē, bet mirušo augšāmcelšanās? Nē, paldies, es labāk pieņemšu, ka šis ir vien pārlieku realistisks sapnis.

Pirmais, ko es ieraugu, esmu es pati. Mans ķermenis ir izvietojies uz guļammaisa. Pēc nelielas vietas apskates es saprotu, ka atrodos man jau zināmajā alā. Netālu deg ugunskurs, apziņu sasniedz neskaidras balsis ārpusē, bet otrā es turpina gulēt ar aizvērtām acīm, smagi elsojot. Ap augumu vijas neliels siltuma apvalks, kuram, pēc idejas, vajadētu uzturēt normālu temperatūru, taču slapjā piere un trīcošais ķermenis dod zināt par maģijas bezjēdzību. Godīgi sakot, es izskatos pašvaki. Atmiņas par manu pēdējo dienu šajā alā ir visai miglainas, bet tās tomēr ir, un es varu visai droši apgalvot, ka manu acu priekšā ir tas pats rīts. Pusmiegā es sakustos un klusītēm novaidos. Koduma pēdas uz kājas neizskatās diez ko labi.

- Džozefīne... – Mani iztrūcina Dominika balss. Vīrietis iesoļo alā un bažīgi nopēta manu dvīni. Lai arī es skaidri zinu, ka dzirdēju viņa vārdus, es nepapūlos atvērt acis. Mags pasper vēl pāris soļus uz priekšu un nokrīt ar ceļiem uz guļammaisa, lai rūpīgāk apskatītu manu brūci. Redzot viņa slikti slēptās raizes, es nespēju nepasmaidīt – skat, es tomēr neesmu viņam tik vienaldzīga.

- Es nevaru dabūt visu indi ārā no organisma vienā reizē. – Dominiks nosaka. Paiet krietns laiciņš, taču mana dvīne atver acis. Tu neizskaties labi, mās.

Vai šīs būtu atmiņas? Cita izskaidrojuma man nav, jo es skaidri apzinos visa redzētā patiesumu, tas nav vienkārši sapnis.

Es gluži kā apmāta vēroju Dominiku mani apķeram un noguldam savā klēpī, vēroju kā es pati atslābstu vīrieša apskāvienā un līdz ar katru aizritējušo sekundi kļūstu aizvien dzīvīgāka, kā viņš maigā balsī ar mani runā un es gluži kā muļķe cenšos jokot. Visu šo laiku galvā griežas viens vienīgs jautājums – kā es varēju šo aizmirst? Tas ir tik... jauki. Ir skaidri redzams, ka koduma efekts joprojām ir tepat ar mani, un es neesmu īsti savā ādā, bet vienlaikus stāvoklis ir krietni labāks par pāris minūtes aptakaļ esošo. Abas manas personības gluži kā apburtas, varbūt pat mazliet par uzkrītošu, pēta Dominiku. Lieta pat nav viņa kā allaž perfekti neperfektajā izskatā. Jā, viņš izskatās izcili pat ar piemirkušo apģērbu, caurumoto, daļēji nodegušo kreklu un pussadzijušo brūci. Tomēr mans skatiens tam pievērš vismazāko uzmanību. Esmu koncentrējusies uz vīrieša sejas, precīzāk, tās izteiksmes. Viņš izskatās neierasti mierīgs, atslābis, man ir milzīgs kārdinājums izmantot vārdu "mājīgs".

Kad es jau nodomāju – pagātnes es nevar uzvesties vēl trakāk, viņa pierāda, ka nekad nevajag noniecināt sevi.

Mans skatiens jau krietnu brīdi bija kavējies pie Dominika lūpām, taču tagad es beidzot riskēju. Es neticīgi vēroju ainu, kura liekas pilnīgi neticama – es tik tiešām pasniedzos un noskūpstu magu. UN VIŅŠ ATBILD SKŪPSTAM! KAS TE VISPĀR NOTIEK!?

Manam prātam ir grūti koncentrēties uz notiekošo, man vienlaicīgi nespējot novērsties no redzamā. Es vairs neko nesaprotu. Viņa tik tiešām noskūpstīja Dominiku vai šis ir vien sapnis? Jā, šis ir sapnis, bet vai tā ir realitāte? Es zinu atbildi, bet... nespēju tai noticēt. Mags tik tiešām atbild skūpstam. Paiet brīdis līdz viņš jau gādīgi nogulda mani uz guļammaisa, vienlaicīgi nenoņemot roku no vidukļa. Ja temperatūra atbilstu mūsu starpā lēkājošajām dzirkstīm, šī ala degtu liesmās. Dominiks uzspiež man uz lupām lēnu, taču jūtu pilnu skūpstu.

Un tad viņš to pārtrauc, uzlūkojot mani ar maigu izteiksmi.

- Aizmirsti šo un guli. – Viņa balss pārtauc klusmu.

Gan es, gan otrā es nesapratoši iepleš acis. Aizmist? Dominik, vai tu prātu izkūkoji? Kā var aizmirst ŠO? Neskatoties uz manu neapmierinājumu, otrā es tik tiešām aizver acis. Muļķe, muļķe, muļķe. Kāpēc tu tik ātri padevies!?

Ar strauju ieelpu es pamostos.