SVEŠS MANTOJUMS

90

Uz īsu brīdi manu ķermeni piepilda sajūsma. Dominiks! Dominiks ir te! Šīs zeltainās acis...

... Pieder citam cilvēkam. Pēdējās sapņa paliekas izzūd, aiznesot sev līdzi arī šo ilūziju. Man pretī veras Logans, ne Dominiks. Tas ir tikai Logans. Sajūsma zūd kā nebijusi, tās vietā stājoties dusmām , vilšanās sajūtai un bailēm. Kāpēc tas nav Dominiks!? Kas ar viņu notika? Kāpēc Logans mani pamodināja, neļaujot redzēt tālāko...? Ja nu Dominiks...

Es strauji pielecu sēdus un sapurinu galvu. Nē, nē, nē, viņam viss būs kārtībā. Tas taču ir Dominiks, viņš izdzīvo jebkādos apstākļos. Viņš ir kā parazīts, kuru nekad nenobendēt. Viens sasodīti seksīgs parazīts.

Lieki teikt, ka šīs domas man nepalīdz. Es turpinu gaidīt kādu signālu no sirds. Es taču sajutīšu, ja ar Dominiku kas notiks, vai ne? Pēc visa, kas ir noticis... es nevaru tā vienkārši turpināt dzīvot, ja viņa šajā pasaulē nav. Tas ir neloģiski, neiespējami.

- Kas ir Dominiks? – Logana balss pārtrauc klusumu, un es acumirklī paceļu skatienu.

- Tu viņu miegā sauci. – Puisis paskaidro, izskatīdamies nedabiski nopietns.

Es neatbildu. Viens vienīgs sapnis, kurš nemaz nav sapnis, ir spējis manī radīt tādu emociju jūru, ka es gluži vienkārši nespēju izrunāt ne vārda. Tā ir viena no tām reizēm, kad tu jūti tik daudz, bet nevēlies ar to dalīties. Lai cik ļoti es nenovērtētu Loganu, es nespēju...

- Tas ir tavs brūtgāns? – Pēc brīža viņš jautā, balsī ieskanoties jau ierastajam nenopietnumam. Es īsti nezinu - viņš to dara, jo nespēj saglabāt pieaugušā cienīgu uzvedību, vai tādējādi cenšas uzlabot garastāvokli man. Ja tā, tad tas nenostrādā.

Es ar varu noriju milzīgo kamolu kaklā. Dominiks ir dzīvs. Protams, ka viņš ir dzīvs. Savādāk nemaz nevar būt. Varu derēt, ka pēc sapņa beigām viņš ar skatienu vien piekāva visus uzbrucējus. Es neesmu profesionālis, bet viņi izskatījās pēc Dementjevu klana. Viņi ir spēcīgi, bet... Dominiks tiks galā, kā vienmēr.

- Kāpēc tu mani modināji? – Pēc ieilguša klusuma tomēr jautāju. Balss skan dīvaini, it kā tā nemaz nepiederētu man.

- Pēc 40 minūtēm tev ir cīņas maģijas apmācība. Mani pasauca, lai...

Logans turpina runāt, bet es viņu noignorēju, strauji pielecot kājās.

Ja tas ir iespējams, zeltainās acis kļūst vēl lielākas. Es nepatikā novēršos. Kāpēc šīs acis mani izspiego?

- Ko tu..? – Logans jautā, vērodams kā es rokos pa kumodes apakšu.

- Tu redzēji viņu sapnī? – Aiz muguras ierunājas vēl viena balss. Šoreiz tas ir Daniels. Es iekožos lūpā, lai neizdvestu ne skaņu. Šobrīd runāšana nebūtu gudrākā izvēle. Es, protams, saprotu, ka tā nav Logana vaina, bet tas nemaina faktu, ka viņš pārtrauca vienu ellīgi svarīgu sapni. Ja viņš nebūtu sadomājis mani modināt, es zinātu, kas notika ar Dominiku, es...

Es izķeksēju no kumodes pirmo sporta tērpu, kas patrāpās pa rokai. Treniņš, jā, man ir jādomā par to. Tas palīdzēs novērst domas.

Es nometu apģērbu uz gultas malas un jau sāku vilkt nost kreklu, kad izdzirdu Logana svilpienu pavisam tuvu. Puisim tiek pārsteigts skatiens. Es jau paspēju aizmirst, ka neesmu viena.

- Skaistulīt, ja tu centies atmodināt manu snaudošo heteroseksualitāti, tad nevajag. Daniels man to nepiedos. – Logans smejoties nosaka, izpelnoties no pieminētā puiša slepkavas cienīgu skatienu. Citreiz es būtu pasmaidījusi, bet tagad man ir vienalga. Es paķeru sporta tērpu, ieeju vannas istabā, gaismas ātrumā to uzvelku un pēc brīža atkal ieeju istabā. Daniels jau paver muti, lai kaut ko teiktu, taču es palidoju viņam garām un pēc brīža jau izskrienu ārā no mājas, mitrajam gaisam iecērtoties nāsīs. Nopakaļ es dzirdu vien puišu saucienus un atgādinājumus par to, ka neesmu ēdusi.

Dominik...

Vai tu esi dzīvs?