SVEŠS MANTOJUMS

133

Pirmais, ko es sajūtu, ir aukstums. Decembrī pat Brazīlijas naktis kļūst pavēsas, bet to nevar pat salīdzināt ar šeit esošo. Pēc idejas man nebūtu jājūt temperatūra, bet šis nav parasts sapnis. Šajā īsajā maga būšanas periodā esmu sapratusi tik daudz, lai vairs nebrīnītos par tamlīdzīgām lietām.

Sapnim vajag pāris sekundes, lai izveidotos līdz galam, bet, kad tas notiek, es attopos koridorā bez logiem vai jebkādu izeju uz ārpasauli. Te ir vien garš koridors, kura labajā pusē stiepjas cietuma kameru rindas, bet aiz muguras ir kāpnes, kuras ved uz durvīm.

Es speru nedrošu soli uz priekšu, vērojot apkārtni. Te valda tik caururbjošs klusums, ka es baidos kustēties, es dzirdu tikai pašas mežonīgo sirdi. Loģiskā prāta puse saprot, ka šī ir vien vīzija, es neesmu spējīga šeit ko mainīt, mani neviens neredz un nedzird, tomēr satraukumu šīs domas nemazina. Galvā griežas viens un tas pats jautājums – kāpēc esmu te? Vai tā ir zīme, ka ar Dominiku viss ir slikti?

Es sāku nedroši kāpties aizvien tālāk un tālāk, katru reizi elpai ķeroties kaklā. Vairums kameru ir tukšu, bet tajās, kur kāds tomēr guļ, ir skati, kuriem internetā paraksti iepriekš uzliek brīdinājumus par saturu. Cilvēki guļ paši savu asiņu peļķēs, bezsamaņā.

Līdz ar katru soli es nonāku aizvien tuvāk koridora galam, taču nekur nespēju saskatīt pazīstamo apveidu. Vai es būtu kļūdījusies?

Pēdējā kamera.

Tieši tur es ieraugu pazīstamo, bet tik izmainīto apveidu.

Dominiks sēž uz grīdas, platajai mugurai balstoties pret sienu. Zeltainās acis truli veras grīdā, it kā to nemaz neredzētu. Bet tas nav sliktākais. Visur, kur vien sniedzas mans skatiens, ir redzamas asiņu pēdas. Es nekad nebūtu domājusi, ka magu zeltainās acis var atstāt uz mani tādu pašu iespaidu kā cilvēku, es vienmēr uzskatīju, ka mūsu asiņu krāsa padara visu notiekošo... mazāk reālu, bet acīmredzot kļūdījos. Asinis ir visur. Viņš bija uzvilcis parastu, melnu kreklu, kurš izteiksmīgi izcēla muskuļus, bet tagad tas ir sagraizīts gabalos un atspīd zeltains vietās, kur ir iesūkušās asinis. Mati krīt priekšā sejai, taču ar to nepietiek, lai noslēptu notikušo. Visu kreiso sejas pusi klāj iespaidīga izmēra griezums, dziļš griezums, no zoda lejup pil asinis. Dominiks neizrāda nekādas emocijas, bet manī to ir tik daudz, ka pietiktu abiem. Viņš izskatās šausmīgi. Ja viņiem ir izdevies noķert Dominiku...

Iepriekš šeit bija valdījis apdullinošs klusums, nebija dzirdama ne ieelpa, tādēļ straujā metāla durvju atvēršanās mani pārbiedē, liekot atlēkt teju metru atpakaļ. Manā virzienā nāk trīs cilvēki.

Skatiens nevērīgi pārslīd pāri diviem priekšā ejošajiem sargiem, es viņus nezinu, bet tālāk...

Goda vārds, ja man tagad pieslēgtu kardiogrāfu, ārsti padomātu, ka man ir sirdslēkme. Es šaubos, ka sirds tīri fizioloģiski ir spējīga sisties vēl ātrāk. Šurp nāk tas vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir izdevies mani iebiedēt ar savu izskatu vien. Džonatans.

Viņš nekad nav man nodarījis ko šausmīgu (ja neskaita spēju atņemšanu), viņš nekad nav man sitis vai fiziski aizskāris. Magam tas nav nepieciešams. Viņš izcili jūt pretinieku, zina viņa vājās vietas. Par spīti visiem apgalvojumiem, gudrs pretinieks vienmēr ir bīstamāks par spēcīgu. Tieši tas mani tik ļoti biedē.

Lai arī zinu, ka sapnī tas neko nemaina, es pakāpjos atpakaļ, piespiežoties ar augumu ledaini aukstajai sienai. Priekšā ejošie sargi atver durvis un pirmām kārtām izlaiž tām cauri Džonatanu. Vīrietis nevelta viņiem ne skatienu, it kā viņi būtu tikpat neredzami kā es. Garais, slaikais augums nostājas priekšā Dominikam ar neslēptu pārākuma sajūtu stājā. Saltās acis uzvaroši nopēta savu brāli. Mans mags nepakustas ne par centimetru. Iestājas klusums.