SVEŠS MANTOJUMS

152

* Dominika skatapunkts *

Ne uz brīdi nenolaizdams acis no Džonatana, es pakāpjos mazliet tālāk un saķeru tur stāvošo Danielu aiz krekla auduma. Puiša kaulainais ķermenis liekas vien mazliet smagāks par spalviņu, taču es neļauju tam sevi samulsināt. No visiem klātesošajiem tieši viņš ir ieguvis lielāko uzticību no manas puses.

Šī iemesla dēļ es klusi, lai neviens no apkārtējiem to nedzirdētu, dodu viņam savus norādījumus. – Tu nāksi ar mani. Bloķē domas, neļauj Džonatana uzvedībai sevi apmulsināt, atceries, ka viņam nedrīkst uzticēties.

Puisis aprauti pamāj, ar to ļaujot man viņu atlaist. Lai arī viņš cenšas to slēpt, es ievēroju, kā viņa pleci atviegloti atslābst, it kā viņš būtu gaidījis, ka sitīšu. Es gan noklusēju, ka šobrīd esmu tik tikko spējīgs saglabāt savu pašpārliecinātību un cīnos ar vēlmi vienkārši aizmigt tepat uz vietas. Visas cerības ir uz Daniela pleciem, jo mani māc pamatotas azidomas, ka pats es šobrīd neesmu diez ko labs sevis sargātājs.

Džonatans tajā laikā ar neko neizsakošu izteiksmi uzlūko mūsu mirušo tēvu. Vīrietis nebilst ne vārda, garais augums ir tikpat stalts kā allaž, bet nedzīvās, pelēkās acis visu vēro bez jebkādām emocijām. Uz apkārt drebošo, raudošo un tuvu histērijai esošo sieviešu fona tas izskatās... dīvaini.

- Jaunais Teitu klana valdnieks gatavs sarunai? – Jautāju, pievēršot sev šo tukšo acu skatienu. Lai arī paši par sevi mani vārdi pauž cieņu pret pretī stāvošo cilvēku, tonī tas nekā neatspoguļojas. Tas ir vien fakts. Mans brālis ir mantojis troni. Es zinu viņu pietiekami, lai zinātu, ka kopš šī brīža viss mainīsies. Džonatans nav mans tēvs, viņš nekad nesamierinās – viņš sacels visu pasauli kājām gaisā, bet sasniegs to, ko vēlas. Tas ir labi Teitiem, bet man... ne tik ļoti. Lai cik ļoti man negribētos to atzīt, brāļa prāts strādā uz visiem 100%. Viņš manipulē, spēlē prāta speles, krāpjas, pretiniekam to pat neievērojot.

- Kā gan savādāk? – Viņš jautā, lūpu kaktiņiem tikko manāmi paceļoties. – Kā būtu ar manu kabinetu?

Es strupi pamāju par atbildi. Pat bērnībā, kad tas vēl bija mana tēva kabinets, es tur biju rets viesis, viņam nepatika, ka tur atrodas "svešas" asinis.

Pie izejas no lielās zāles es pagriežos ar seju pret pārējiem un nogriežu visu klātesošo domas par bēgšanu jau saknē. – Ja jūs uzvedīsieties paklausīgi, neviens no jums necietīs!

Mana balss ir pārsteidzoši skaļa, ja salīdzināt to ar manu pašsajūtu. Skaņa atbalsojas no zāles sienām un acumirklī apklusina visus čukstus un raudāšanas. – Ja kāds mēģinās pretoties, es dodu atļauju nogalināt.

Vienlaicīgi ar šiem vārdiem es pēc kārtas uzlūkoju visu savu komandu. Man diez ko neiet pie sirds dzirkstis viņu acīs, taču es to ignorēju. Bez manas pavēles viņi nenogalinās, pat ja vilinājums ir liels.

Mēs pametam zāli un dodamies pa taisno uz kabinetu. Džonatans, ieraugot Danielu, viegli nosmīn, taču nebilst ne vārda. Man nav jāpielieto mentālā maģija, lai zinātu, ko viņš domā.

Viņš jau ir sapratis, ka esmu gandrīz iztukšots. Brālis nav vēl izmantojis savu auras redzējumu, bet tas arī nav nepieciešams. Normālos apstākļos es nekad nedotos uz tamlīdzīgām sarunām ar liekām acīm.

Kabinets ir liels, auksts un... tēvišķs. Jebkurš atnācējs uzreiz spētu pateikt, ka tas piederēja tieši Henrijam. Aura... tā ir skaidri sajūtama šajā telpā.

Šķiet, to ievēro arī Džonatans, jo pirmā lieta, ko viņš izdara, ir miniatūras statujas nogādāšana miskastē. Šī figūriņa bija īpaši dārga tēvam, jo tā simbolizēja Teitu uzvaru pār Skandināvu klanu. Pēdējā reidā viens no senčiem paņēma to no nogalinātās karaliskās ģimenes pils kā simbolisku kara trofeju.