SVEŠS MANTOJUMS

149

Pirmo brīdi otrā "klausules" galā ir redzams vien vīrietis, kurš pārlieku lielā steigā cenšas noņemt no pilsētas sienas mūsu uzstādītās lamatas. Es jau tagad varu pateikt, ka viņš to dara nepareizi un viņu gaida nepatīkams pārsteigums, taču, protams, nebilstu par to ne vārda. Ir vajadzīgs brīdis, lai viņš ievērotu, ka nav vairs gluži viens. Bālās, pelēkās acis pieveršas gaisā virmojošajai maģijai un mūsu attēlam. Ar to izrādās pietiekami, lai viņa acis kļūtu divreiz lielākas un tajās parādītos neviltotas bailes.

- Pīter, man tev ir uzdevums. – Ledainā tonī izdvešu. Mana balss piesaista tuvākajā attālumā esošos cilvēki un vienlaicīgi vairāki acu pāri pievēršas man. – Šeit, manā gūstā, ir vairāk kā trešdaļa jūsu klana, īpaši daudz sieviešu un bērnu. Man nesagādās nekādas grūtības nogalināt viņus visus, bet es domāju, ka tas nebūs nepieciešams.

Vīrieša ādamābols nervozi noraustās. – Ko tu gribi?

Teiti vienmēr ir bijuši gudri. Es vieglītēm pasmaidu un pievēršu skatienu sev zināmai figūrai attālumā. – To es nu neteikšu tev. Es gan neatteiktos no iespējas pārrunāt to ar savu tēvu.

Visi skatītāji sinhroni pagriežas pret manu tēvu, kurš, protams, to ievēro. Man tik zināmās acis, kuru uzmanību bērnības gados es tik izmisīgi centos gūt, pārslīd pāri augstāko ēku torņiem, tad nolaižas lejup pa pilsētu sargājošajām sienām un beidzot apstājas šeit, tās ievēro mani. Pārsteigums, nesapratne un... viss. Tad tēvs uzvelk to masku, kuru ir nēsājis visu manu dzīvi. Tā rada iespaidu, ka neesam pazīstami. Ar tās palīdzības viņš vienmēr ir centies pēc iespējas attālināties no manis. Nu jau tas mani neaizskar, ir pagājuši tie gadi, kad es izmisīgi centos gūt viņa uzmanību.

- Ko teiksi, Henrij? – Mazliet skaļāk iesaucos, nenolaizdams no uzrunātā acis. – Tev ir izvēle. Vai nu tu turpini spītīgi lauzties cauri sienai un tiec uzveikts ar tur esošo karaspēku, vienlaicīgi zaudējot visas klana sievietes un bērnus, kuru nāve būs pēdējais sitiens jau tāpat vājajam klanam, vai arī tu tiec teleportēts šurp un mēs izlemjam par nākošajiem soļiem.

Man par pārsteigumu, es manu vīrieša izteiksmē ko līdzīgu bailēm. Es pazīstu savu tēvu pietiekami labi, lai saprastu, ka šāda reakcija ir pēdējais, ko varu gaidīt no tāda vīra. Viņš ir no tiem, kas pat viskritiskākajā brīdī saglabā aukstasinību un visu aplūko ar sausu aprēķinu. Bailes? - nē, tas ir kaut kas neiespējams.

Pāris soļi uz priekšu, vienlaicīgi vadoņa žoklim esot spēcīgi sakostam – zīme, ka viņš ir satraucies. Jau atkal. Manas smadzenes izmisīgi analizē visu redzēto, cenšoties saprast iemeslus.

Es vieglītēm nosmīnu, kad tēva apveids nostājas iepretim maģiskajam sūtnim. Pat tagad, dodoties karā, viņa mati ir kārtīgi pieglauzti. Bērnībā mani nopietni bija interesējis jautājums par to, cik ilgi mati ir spējīgi paciest tādu līdzekļu daudzumu. Tagad tie jau ir sākuši atkāpties, kā liecinot par viņa valdīšanas beigām. Ļoti tuvām beigām. Šī vīrieša apveidā es spēju saskatīt daļu no sevis, bet, jo vairāk laika paiet, jo mazsvarīgākās šīs līdzības ir. Esmu redzējis savu māti. Esmu pārsteidzoši līdzīgs viņai, lai arī atzīt to negribas.

- Tad kā? Iesi uz principu un ļausi Teitu klanam beidzot zust no zemes virsmas? – Jautāju. - Vai arī atkāpsies, tādējādi pasargājot visu savu pilsētu?

Atbildes gaidās sastinguši, cilvēki neizdveš ne skaņu. Talija ir pilsētā, pilna maģijas, kura ir pārteidzoši ilgi bijusi viņā. Viens impulss un visa pilsēta zudīs kopā ar tajā esošajiem Teitiem. Šāda iespējamība nepatiktu nevienai no puse, tomēr skaidrs ir viens – es un Talija paliktu dzīvi.

- Labi. Laikam jau ir par vēlu bēgt, ne tā? – Viņš izdveš, padevīgi izpūšot gaisu no plaušām. Es tik tikko manāmi saraucu pieri. Viņš uzvedas tā, it kā... it kā zinātu, ko taisos darīt, bet tas ir neiespējami.

Es aizsūtu mentālo signālu savam palīgam. Paiet burtiski sekunde, kad viņš noreaģē, un parādās Teitam aiz muguras. Vēl sekunde un karalis ir satverts. Pēdējā sekunde un viņš jau stāv manā priekšā.

Tas brīdis ir klāt.