SVEŠS MANTOJUMS

21

Trīs skaļi būkšķi izrauj mani no tā miera, kurā biju ieslīgusi, atrodoties Dominika apskāvienā. Skaņa ir tik pēkšņa un reāla, ka es gaismas ātrumā atraujos un pakāpjos soli atpakaļ.

Kad troksnis tomēr iziet minimālu "apstrādi", es saprotu, ka tie ir klauvējieni no apakšstāva. Kāds ir pie durvīm.

- Nesatraucies, tie ir mani palīgi. Viņi tiks galā ar ķīniešiem. - Skolotāja balss mani izrauj no saspringta atkāpšanās ceļa plānošanas procesa. Pa kuru laiku viņš paspēja sazināties ar citiem? Esmu visai droša, ka cīniņa vidū viņš nevienam nerakstīja īsziņu ar tekstu :"Satiku ķīniešus. Atnāc pēc 5 minūtēm, savāc līķus".

Durvis apakšstāvā atveras un Dominiks novēršas no manis, lai ietu sagaidīt savus "draugus". Es tajā laikā sajūtu pēkšņu panikas uzplūdumu. Pie manis ieradās cilvēki, lai savāktu līķus. LĪĶUS! Elpa kļūst saraustīta, man paveroties uz savu istabu. Chonga seja ir sastingusi šausmu izteiksmē, mute un acis plati pavērtas mēmā kliedzienā. Nē, nē, nē, man ir jātiek prom.

Izsoļojot koridorā, es sadzirdu sarunas fragmentus no virtuves.

- Trīs līķi, ķīnieši. Cik esmu dzirdējis, Chongs vienmēr uzbrūk triju cilvēku komandā, tāpēc pagaidām no viņiem esam brīvi, bet tas ir vien laika jautājums. Ja uzzināja viņi, tad arī citi drīz vien viņu atradīs. - Dominiks pavēsta.

- Es jau sen būtu to visu beidzis, Damian. Tava pacietība ir kaut kas fantastisks. - Cita balss nosaka.

Damians...

Chongs nosauca vīrieti tādā pašā vārdā. Tas vairs nevar būt nejauši.

- Es visu konrolēju. - Vīrietis attrauc, liekot uz rokām parādīties zosādai.

Visu šo laiku Damians izlikās par citu cilvēku - parastu mirstīgo, bez jebkādām īpašām pazīmēm, izņemot gaužam kaitinošu raksturu. Viņš teica, ka nav mags. Viņš teica, ka citi vēlas atņemt manas spējas un man ir jāuzmanās. Vīrietis aizmirsa pabrīdināt pats par sevi. Ir gaužam grūti noticēt, ka Dominiks nejaušības pēc mani atrada un tik uzstājīgi mācīja.

Es ievelku elpu un pelītes cienīgā klusumā nokāpju lejā pa trepēm, izvairīdamās no čīkstošajiem dēļiem. Pussaliekusies, es paķeru tuvākās sev pieejamās kurpes un mēteli. Klusībā es pateicos pati sev par slinkumu - es vienkārši nosviedu to uz skapja, neapgrūtinādama sevi ar karināšanu. Ja es būtu to izdarījusi, pastāvētu iespējamība, ka pārējie ievērotu manu apveidu cauri durvju ailai uz virtuvi. Uzmanīgi pašķielējusi, es ieraugu, ka Dominiks ir aizvedis savus "palīgus" uz virtuves tālāko galu, līdz ar to manam skatienam abi nācēji paliek apslēpti, es redzu vien Dominika muguru. Es neriskēju iet tālāk ar mērķi ieraudzīt pārējos. Lai arī sprinti man padodas, skolotāja sportiskā miesasbūve liek apšaubīt savas izredzes aizbēgt, ja mani tomēr ievēros.

- Ejam, viņi ir augšstāvā. - Es sadzirdu dialoga nobeigumu un iekšēji nolamājos. Kur tu steidzies!? Ausis sasniedz soļu dipoņa. Noignorēdama durvis, kuras man nodrošinās 100% plāna izgāšanos, es iešmaucu mātes guļamistabā un steidzīgi pieveru durvis. Sekundi vēlāk vīriešu soļi sasniedz koridoru. Es neuzdrošinos pat elpot...

Kaut kur netālu iešņācas kaķis un soļi apstājas. Sasodīts!!!

- Pat nejautā. - Dominika balss sasniedz manu apziņu. - Tas kaķis ir neciešams, goda vārds. -

Šķiet, adrenalīns ir piepildījis ik katru sīkāko šūniņu manā ķermenī. Man pat liekas, ka es dzirdu katru troksnīti mājā, it kā ausis pēkšņi sāktu uztvert notiekošo divtik skaļi.

Soļi atjaunojas, liekot man klusi izelpot.

Es sagaidu brīdi, kad viņi sasniedz kāpņu augšgalā un pāreju uz gaismas ātrumu.

Zābaki vienā brīdī uzrodas uz manām kājām, es pat neapgrūtinu sevi ar šņoru aizsiešanu. Arī mētelis paliek neaiztaisīts. Man ir pāris sekundes līdz brīdim, kad Dominiks sapratīs, ka esmu pazudusi, tādēļ es netērēju laiku lieki un izvēlos īsāko ceļu - guļamistabas logu, caur kuru arī izlecu ārā. Par laimi, logs ir novietots zemu. Pāris sekundes, un es pārrāpjos arī pāri žogam.

Man nav ne mazākās sajēgas par to, ko daru un kur taisos iet. Dominiks jeb Damians ir informēts par Rebekas dzīves vietu, tas vairs nav variants. Ieraugot pelēku ielas kaķi, pakrūtē ieduras vainas apziņa - es aizbēgu un atstāju kaķēnu vienu pret 3 vīriešiem.

No pārdomām mani izrauj priekšdurvju aizciršanās skaņa. Viņš min man uz pēdām. Labi, laiks pāriet pie mana ikdienišķā plāna - smadzeņu atslēgšanas. Vienkārši skrien ko kājas nes!

Ignorējot dedzinošas sāpes plaušās un saraustīto elpu, es aizskrienu līdz pat pilsētas centram. Tur ir vairāk ēku, vairāk cilvēku un lielākas iespējas paslēpties. Lai arī es atskatos ik pēc sekundes, mani nepamet sajūta, ka Dominiks ir pavisam tuvu. Jo vairāk un tālāk es skrienu, jo vairāk iemeslu no viņa turēties pēc iespējas tālāk rodas. Es biju tāda muļķe! Es tik tiešām noticēju, ka pilnīgi svešs cilvēks var tā vienkārši uzrasties un palīdzēt. Jā, viņš izglāba mani no ķīniešiem, par ko esmu pateicīga, jo pati es pilnīgi noteikti netiktu galā, taču es nevaru zināt, kas notiktu, ja es tur paliktu vēl mazliet. Dominiks ir mags un viņš meloja par to. Viņš pats bija ne reizi minējis cik īpaša esmu, cik daudzi vēlētos šīs spējas sev, tās padarītu cilvēku teju neuzveicamu. Kurš normāls mags no tā atteiktos?

Vien tad, kad es nonāku uz lielas, cilvēku piepildītas ielas, kurā ir šķietami nebeidzama kustība, es atļauju sev apstāties. Ķermenī cīnās divi pretstati - aukstums saldē ķermeni no ārpuses, bet karsts gaiss dedzina pārgurušās plaušas. Daži agrie garāmgājēji siltos mēteļos uzmet man pārsteigtus skatienus. Es nespēju viņus vainot - ne tik bieži ieraudzīsi meiteni zābakos, plikās kājās un mētelī, zem kura ik pa brīdim parādās pidžama, jo esmu biju pārāk aizņemta, lai apgrūtinātu sevi ar septiņu pogu aiztaisīšanu.

Pārsalušie pirksti ieslīd kabatās, siltuma meklējumos, bet es tajā laikā nopētu apkārtni. Kur iet tagad? Saule ir tik tikko uzaususi, normāli cilvēki šobrīd guļ... Es varētu aiziet pie Arvja, taču tas būs droši tikai pēc pusdienas laika, kad puisis būs pamodies. No rītiem viņu labāk neaiztikt. Doma, ka man nāksies viņu apgrūtināt ar savu klātbūtni, neliekas diez ko patīkama, bet citus variantus es neredzu.

Pagriežoties pa kreisi, mans skatiens uzduras uz parka vārtiem. Ir agrs, cilvēku tur nav. Arī Dominiks, visticamāk, nesāks meklēt mani tur. Ar to izrādās pietiekami, lai es pārskrietu pāri ielai, ignorējot visus noteikumus, un ieskrietu parkā. Pelēkās pilsētas krāsas tūliņ nomaina zaļa zāle, kuru jau klāj plāna rudens lapu kārta. Ik pa brīdim acis uzduras uz kādas senatnīga paskata statujas. Vasarās šī vieta droši vien izskatās pasakaini, taču tagad, septembra beigās, agrā, aukstā rīta, tā drīzāk uzdzen bailes. Auksts vējš, kurš ik pa laikam uzpūš, nekādi nelīdz.

Es nolemju doties tālāk pa mazu akmentiņu pārpildīto taciņu, lai izvairītos no garāmgājēju acīm. Sirds ir mazliet nomierinājusies, panikai līdzīgais stāvoklis pārgājis un tagad es jūtu vien stipru nemieru. Ko es tagad darīšu? Vai es tik tiešām tā vienkārši atstāšu savu māju? Cik ilgi laiku es varēšu kārties kaklā Arvim? Viņš neatteiks, par to esmu droša, taču mūsu draudzība vairums gadījumu aprobežojas ar skolu. Es nevaru vienkārši pārvākties uz dzīvi turp. Rebekas māja būs pirmā aizdomās turamā, iet tur ir bezjēdzīgi...

- Kur dodies? -

No pārsteiguma man pār lūpām izlaužas spiedziens. Es atsprāgstu tālāk no skaņas avota un pastreipuļoju vairākus soļus atpakaļ. Pavisam netālu stāv pats Dominiks.